Mēs visi esam aicināti cīnīties pret meliem Baznīcā

Svētdiena, 21 Februāris 2021 18:16

/Kardināls Raimonds L. Bērks/

Vislabākais vārds, ar kuru var apzīmēt  patreizējo stāvokli Baznīcā, ir apjukums, apjukums pašā Baznīcas būtībā. Mēs visi kā Kristus Mistiskās Miesas dzīvie locekļi esam aicināti izcīnīt labo cīņu pret ļaunumu un cīnīties pret Ļauno, un palikt uz labā ceļa, uz Dieva ceļa, kopā ar Kristu. Pastāv neskaidrības par pašu Baznīcas identitāti un tās attiecībām ar pasauli. Tas ir apjukums, kas bieži robežojas ar grēku. Tas apņem ne tikai vienu vai otru doktrīnu vai disciplīnu, vai Baznīcas dzīves aspektu, bet tas ir samulsums saistībā ar pašu Baznīcas identitāti.

Apjukuma cēlonis ir tas, ka tiek ignorēta patiesība, vai nu to noliedzot, vai tēlojot tās nezināšanu, vai arī zināmās patiesības nesludināšana. Savā konfrontācijā ar Rakstu mācītājiem un farizejiem Būdiņu svētku laikā mūsu Kungs bez aplinkiem  runāja par tiem, kas veicina apjukumu, atsakoties atzīt patiesību un runāt patiesību. Apjukums ir Ļaunā darbs, kā mācīja pats mūsu Kungs, teikdams rakstu mācītājiem un farizejiem šos vārdus:

Kāpēc jūs nesaprotat manu runu? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties manos vārdos. Jūsu tēvs ir velns; un jūs gribat darīt sava tēva kārības. Tas sākumā ir bijis slepkava un nepastāv patiesībā, jo viņā patiesības nav. Melus runādams, viņš runā savu, jo viņš ir melis un melu tēvs. Bet kad runāju patiesību, jūs neticat man.“ (Jņ 8, 43-45)

Melu kultūrai un apjukumam, ko tā rada, nav nekā kopīga ar Kristu un Viņa Līgavu Baznīcu. Atcerēsimies mūsu Kunga brīdinājumu Kalna sprediķī: “Bet jūsu runai jābūt: jā, jā! nē, nē! Kas vairāk par to, ir no ļauna.” (Mt 5,37)

Kāpēc mums ir svarīgi pārdomāt Baznīcas pašreizējo stāvokli, ko raksturo tik daudz neskaidrības? Katrs no mums ir aicināts izcīnīt labo cīņu pret ļaunumu un cīnīties pret Ļauno, un palikt uz labā ceļa, uz Dieva ceļa, kopā ar Kristu. Katram no mums, atbilstoši savam dzīves aicinājumam un īpašajām dāvanām, ir pienākums kliedēt neskaidrības un izplatīt gaismu, kas nāk tikai no Kristus, kurš ir dzīvs Baznīcas dzīvajā Tradīcijā.

Nav jābrīnās, ka pašreizējā Baznīcas situācijā tie, kas turas pie patiesības un ir uzticīgi Tradīcijai, tiek apzīmogoti kā stīvi tradicionālisti, jo viņi nesamierinās ar  valdošo neskaidrību programmu. Melu un apjukuma kultūras autori viņus attēlo kā nepilnvērtīgus nabadziņus, nepieskaitāmus, slimus cilvēkus, kuriem nepieciešama ārstēšana.

Galu galā mēs tikai vēlamies vienu – lai varam sludināt, kā to darīja Sv. Pāvils savas zemes dzīves pēdējās dienās:

Jo mans šķiršanās laiks ir tuvu, un mani drīz upurēs.Labo cīņu es izcīnīju, savas gaitas pabeidzu, ticību uzglabāju.Pāri paliek man paredzētais taisnības kronis, ko Kungs, taisnīgais Tiesnesis, dos man tanī dienā, un ne tikai man, bet arī tiem, kas mīl Viņa atnākšanu.” (2.Tim 4, 6-8)

Mēs cīnāmies par mūsu Kunga mīlestību un Viņa dzīvo klātbūtni kopā ar mums Baznīcā, par patiesību un gaismu, ko tā vienmēr ienes mūsu dzīvē.

Papildus pienākumam apkarot melus un neskaidrības mūsu ikdienas dzīvē, kā Kristus Miesas dzīviem locekļiem, mums ir pienākums darīt zināmas mūsu raizes Baznīcas virsganiem- Romas pāvestam, bīskapiem un priesteriem, bīskapu līdzstrādniekiem Dieva ganāmpulkā. Kanonisko tiesību  212. likums, kas ir viens no pirmajiem kanoniem Kanonu likumu kodeksa II grāmatas “Dieva ļaudis” I sadaļā “Visu kristīgo ticīgo pienākumi un tiesības”, teikts:

 

§ 1. "Apzinoties savu atbildību, ticīgajiem ir pienākums ar kristīgu paklausību sekot tām lietām, kuras garīgie gani, ciktāl viņi pārstāv Kristu, pasludina kā ticības skolotāji vai izveido kā Baznīcas pārvaldītāji.

§ 2. Kristum ticīgajiem ir tiesības izteikt savas vajadzības, īpaši garīgās vajadzības, un vēlmes Baznīcas ganiem.

§ 3. Atbilstoši viņu rīcībā esošajām zināšanām, kompetencei un prestižam viņiem ir tiesības un pat reizēm pienākums izpaust garīgiem ganiem savu viedokli jautājumos, kas attiecas uz Baznīcas labumu, un darīt savu viedokli zināmu pārējiem ticīgajiem, nepārkāpjot ticības un morāles integritāti un cieņu pret garīgiem ganiem, gādājot par kopīgu labumu un personu cieņu.”

 

212.kanons ir jaunums Kanonisko tiesību kodeksā, tas pamatojas Vatikāna II Koncila mācībā, it īpaši Baznīcas dogmatiskās konstitūcijas Lumen Gentium n. 37 un Dekrētā par laju apustulātu, Apostolicam Actuositatem n. 6. Auglīga saziņa starp tiem, kas pilda pastorālo amatu, un ticīgajiem lajiem, kas veic pasaules svētdarīšanas apustulātu visās tā dimensijās, ir vērsta gan uz laicīgo ticīgo garīgo aprūpi šī apustulāta izaicinājumos un uz pašas Baznīcas labumu, kurā ticīgajiem lajiem pienākas sniegt savu ieguldījumu.

Kā uzsver kanoniskā likumdošana, uzticībā Baznīcas mācībai, minētajos dokumentos laji ir aicināti paust savas bažas Baznīcas dēļ, pat publiskojot šīs raizes, vienlaikus vienmēr ievērojot cieņu pret pastorālo amatu, jo tas ir Kristus iedibināts kopš Baznīcas dibināšanas, caur Viņa  publisko kalpojumu, ciešanām, nāvi, augšāmcelšanos, debesbraukšanu un Svētā Gara nosūtīšanu Vasarsvētkos. Patiesībā laicīgo ticīgo iejaukšanās Baznīcas celtniecībā ne tikai nemazina cieņu pret pastorālo amatu, bet drīzāk to stiprina (sal. Lumen Gentium, 37).

Diemžēl šodien, daļas Baznīcas laju likumīgā viņu satraukuma paušana par Baznīcas misiju pasaulē tiek nopelta kā cieņas trūkums pret pastorālo institūciju.

Jau tā briesmīgo izaicinājumu, ko rada arvien pieaugošā  agresīvā sekularizācija, vēl vairāk saasina ieildzis drošas katehēzes trūkums Baznīcā. Galvenokārt, mūsu laikos laji paļaujas uz saviem priesteriem, kas skaidri nosprauž kristīgos principus un pamatu tajā tradīcijā, kāda tā ir nodota Baznīcas nepārtrauktā pēctecībā.

Satraucoša melu un apjukuma kultūras izpausme Baznīcā ir neskaidrība par Baznīcas būtību un tās attiecībām ar pasauli. Šodien mēs arvien vairāk dzirdam, ka visi cilvēki ir Dieva bērni un ka katoļiem ir jāizturas pret citu reliģiju pārstāvjiem un cilvēkiem bez reliģijas un nekādas reliģijas pārstāvjiem kā pret Dieva bērniem. Tie ir principiāli meli un visnopietnākais nesaprašanās cēlonis..

Visi cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības, taču kopš pirmvecāku krišanas cilvēki ar pirmgrēka mantojumu var kļūt par Dieva bērniem tikai Jēzū Kristū, Dievā Dēlā , kuru Dievs Tēvs sūtīja pasaulē, lai ticībā un kristībā cilvēki atkal varētu kļūt par Viņa dēliem un meitām. Tikai caur Kristības Sakramentu mēs kļūstam par Dieva bērniem, par Viņa pieņemtajiem dēliem un meitām Dieva vienpiedzimušajā Dēlā. Attiecībās ar pārējiem cilvēkiem mums ir jāparāda cieņa pret viņiem, kas radīti pēc Dieva tēla un līdzības, bet tajā pašā laikā mums jāsludina patiesība par  sākotnējo grēku un attaisnojumu caur Kristību. Pretējā gadījumā Kristus misijai, Pestīšanai un Viņa misijas turpinājumam Baznīcā nav jēgas.

Nav taisnība, ka Dievs vēlas, lai pastāv daudzu reliģiju plurālisms. Viņš ir sūtījis savu vienpiedzimušo Dēlu pasaulē, lai to glābtu. Jēzus Kristus, Iemiesojies Dievs Dēls, ir vienīgais Glābējs pasaulē. Sadarbojoties ar citiem, mums vienmēr jāapliecina patiesība par Kristu un Baznīcu, lai tie, kas piekopj viltus reliģiju vai kuriem nav reliģijas, varētu saņemt ticības dāvanu un meklēt Kristības sakramentu.

 

Avots: Raymond L. Berk, Each of us is called to fight against the lies in the Church, newdailycompass.com

Foto: newdailycompass.com