Kristieši vairs nav traki, Svētā Mise ir kļuvusi par “jocīgu noslēpumu”

Piektdiena, 04 Decembris 2020 14:09

Kīnas vīrusa laikmetā kļūst arvien aktuālāks jautājums par vesela saprāta saglabāšanu. Ir vērts atcerēties, ko savā uzrunā 15. augustā teica nuncijs Baltijas valstīs, Peters Rajičs. Viņš lūdza mūs nosargāt veselo saprātu, apvienojot to ar dzīvu ticību.

Pat Rietumos un brīvajāpasaulē, kurākristieši ir vairākums, pastāv dažādi spēki un kustības, kuri tiecas darīt relatīvu Kristus mācību, paužvienaldzību pret Baznīcu, kristīgajām vērtībām un morālajiem principiem vispār. Sliktākajāgadījumākristieši Rietumos ar klusēšanu izrāda toleranci pret Dieva izslēgšanu no sabiedrības un šādi atļauj darboties neredzamiem varas centriem, kuri kā pūķi noposta visu, kas saistīts ar kristietību, patiesību un dabiskiem morāliem principiem. 

[…] 

Pagātnes pieredze un cīņas pret ļaunuma un tumsas spēkiem diemžēl turpinās arīšodien, pārsvarāiespaidojot cilvēka sirdi un prātu. Neļausim ļaunajam mūs maldināt vai paverdzināt ar hedonisku baudu pievilcību, kuras noved verdzībāun atkarībā, ar vilinājumiem uz neuzticību, vienaldzību, izmisumu vai grūtsirdību. Neļausim citiem vai kaut kam iznīcināt mūsu ticību Dievam, mūsu reliģisko mantojumu un vērtības, mūsu dabiskos morālos principus, mūsu cilvēcisko izpratni, mūsu veselo saprātu, kāarīmūsu mīlestību uz Dievu un tuvāko.” (Visu uzrunu lasi šeit)

Ķīnas vīrsusa laikā valsts ierēdņu diktētās normas ne tikai ir mainījušas ierasto dzīves kārtību, bet arī ierasto lūgšanas kārtību, tāpēc argumentēti Andžela Peličari ironiski pārdēvē Svēto Misi no ticības noslēpuma par “jocīgo noslēpumu”. Itāliešu žurnāliste nepieder tiem intelektuāļiem, kas raksta, sēžot ērtā kluba krēslā, tālu no briesmām, bet dzīvo valstī, ko ir smagi skārusi ķīniešu vīrusa izplatīšanās. Un tieši tāpēc viņai ir tiesības uz ironiju, jo redzot, kā pēc Itālijas valsts ierēdņu diktētajām normām par kristīgo noslēpumu svinēšanu, ko bez ierunām ir akceptējusi Itālijas bīskapu konference, dievkalpojumu norise pārtapusi par tādu “jocīgu noslēpumu” (pat ar stingro norādi dalīt Svēto Komūniju ar vienreizējās lietošanas cimdiem), viņa arī izsecina iemeslus, kāpēc mūsu baznīcās rūpes par sanitārajām normām guvušas virsroku pār dvēseļu svētdarīšanu. Ir par ko aizdomāties. Vērtīgu lasāmvielu!

 

Pr. Aleksandrs Stepanovs

 

******

Mana kaisle ir Itālijas dolomītu klintis, un es tur atgriežos katru gadu. Vairāku pastaigu starpā kopā ar draugu priesteri bijām devušies uz Svēto Misi. Priesteris devās uz zakristeju, lai lūgtu iespēju koncelebrēt Svētajā Misē. Taču atbilde pārsniedza jebko, ko iepriekš varējām iedomāties: “Nevarēsi, jo es tevi nepazīstu”. Pārtulkojot saprotamā valodā nolieguma motīvus: “Kas var man garantēt, ka tu neesi inficēts?” Tā kā priesteris bija aizmirsis masku, viņam iedeva savādu priekšmetu, kas gandrīz pilnībā aizsedza seju.

Kopš vairākiem mēnešiem nedaru neko citu,kā diskutēju un strīdos ar draugiem un paziņām, jo man radies iespaids, ka liturģija ir pārveidota par sava veida “jocīgu noslēpumu”, kas tiek upurēts uz politiskā korektuma altāra, pārveidotā par reliģisko korektumu. Tāpēc ka, manuprāt, Baznīcas pienākums ir pārtapis par uzdevumu izrādīties pasaulei, ka baznīca ir ticama, civilizēta, kas ciena “citu” veselību, respektējot noteikumus, ko ir nodiktējušas bailes no nāves, lai izvairītos no inficēšanās.

 

Ja tu mēģini kādam parādīt šādas uzvedības iracionalitātino reliģiskā redzes viedokļa, vienīgais arguments, ko dzirdi pretī, ir sekojošs: “Mums vajag paklausīt bīskapu un priesteru normām, ko tie ir izstrādājuši pandēmijas laikā.” Spēj tikai brīnīties! Visi mēs, kas nepaklausām nevienam (tikai aizdomāsimies, vai mēs tiešām paklausām morālās uzvedības normām, ko diktē Svētie Raksti un Baznīcas maģistērijs, jau sākot ar atvērtību dzīvībai seksuālajā aktā), pēkšņi esam kļuvuši par dedzīgiem paklausības korifejiem.

Pēc tam, kad esam pazaudējuši ticību Kristus uzvarai pār nāvi, slēpjamies aiz mēģinājuma izvairīties no nāves un slimības, paklausot higiēnas normām. Apsēstība izrādīt rūpes par veselību katrā reliģiskajā ceremonijā parāda, ka Bībelei ir taisnība. Mūsu problēma vienmēr ir tā pati: bailes no nāves (Ebr 2, 14), kas mūs padara par sātana vergiem visu dzīvi.

Apsēstība lietot higiēnas maskas un antibakteriālo šķidrumu, kas vairākkārt attīra mūsu rokas Euharistijas laikā, pierāda, ka Nīčem un Hitleram bija taisnība, jo, viņuprāt, kristietība ir reliģija vergiem un stulbeņiem.

Taču lietu būtība ir pavisam citāda. Pirmo trīs gadsimtu laikā un līdz pat mūsdienām daudzās pasaules malās kristieši tika mocīti un nogalināti tikai tāpēc, ka atteicās piekrist, ka viņu garīgā labklājība būtu atkarīga no Romas pilsētas politiskā un kultūras spēka. Un tikai tāpēc, ka viņi atteicās no vienkāršas lietas – kūpināt vīraku Cēzara statujai. Tam Cēzaram, kurš iemiesoja pilsētas-pasaules spēku, kas visiem pilsoņiem deva milzīgas privilēģijas. Un tomēr kristieši atteicās paklausīt šai vienkāršajai lietai. Trakie. Asociālie.

Šodien kristieši ir iemācījušies vairs nebūt traki. Viņi ir iemācījušies ar nepieciešamību glābt veselību. Viņi ir iemācījušies uzvarēt nāvi, paklausot priesteru un bīskapu fantāzijai, kuri ir apņēmīgi iesaistīti respektēt higiēnas normas.

“Bēda man, ja es nesludinu Evaņģēliju”, rakstīja sv. Pāvils. Bēda man, ja es nesludinātu, ka priekš manis Dievs ir uzvarējis nāvi. Šīs pasludināšanas sirds ir Euharistija. Iespējams, ka īstā problēma ir ticības trūkums. Iespējams, Romas mocekļi [tāpat kā Latvijas] var mums kaut ko iemācīt.

 

 

Andžela Peličari

 

Avots: Angela Pellicciari, Il cristiano non è più pazzo, la Messa è un mistero buffo, lanuovabq.it

 

 

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 04 Decembris 2020 14:23