Pāvestam jāpaskaidro jautājums par civilajām savienībām un adopciju

Trešdiena, 28 Oktobris 2020 21:57

Ziņa par Eugēnija Afinejevska veidoto dokumentālo filmu ir nonākusi visas pasaules uzmanības centrā saistībā ar dažiem pāvesta Franciska izteikumiem, kas ir pretrunā ar Baznīcas Maģistēriju. Pāvesta vēstījums rada nopietnu satraukumu pat tad, ja no tā tiktu izņemts fragments par “civilajām savienībām”, nemaz jau nerunājot par faktu, ka viņš varētu būt atbalstījis divus homoseksuāļus, kas audzina bērnus. Ja Svētais Krēsls šādu informāciju neatsauks, mēs būsim lielas problēmas priekšā.

Ziņa par režisora Eugēnija Afinejevska filmu, kas pagājušo trešdien tika rādīta Romas filmu festivālā, ir pāršalkusi visu pasauli Baznīcas Maģistērijam neatbilstoša viedokļa dēļ, kuru paudis pāvests Francisks. Intervija gan tika profesionāli rediģēta, tomēr nav iespējams tajā ignorēt fragmentus, kas attiecas uz homoseksuālas orientācijas cilvēku kopdzīvi (sacīt, ka pāvests būtu runājis par juridiski bezjēdzīgu likumu, kas uzliktu par pienākumu vecākiem dzīvot kopā ar saviem bērniem, ir absurds): “Vajadzīgs ir civillikums. Tad viņiem būs juridisks aizsegs. Es iestājos par to.”

Par šo jautājumu pāvests jau ir runājis 2017. gadā izdotajā grāmatā “Politika un sabiedrība”, kurā rosināja homoseksuāļu savienības, kuras nevar nosaukt par laulībām, dēvēt par “civilajām savienībām”. Ņemot vērā visu šeit sacīto, tiek uzskatīts, ka Francisks ir paudis viedokli, kas neatbilst Baznīcas ticības mācībai. Ieskatieties, piemēram, dokumentā, kuru parakstījis Racingers (“Apsvērumi par ieteikumiem atzīt ar likumu savienības starp homoseksuālām personām”): “Situācijās, kad homoseksuāļu savienības ir likumīgi atzītas,… ir pienākums nepārprotami un uzsvērti izrādīt pretestību. Ir jāatturas no jebkādas oficiālas dalības šādu graujoši netaisnu likumu pieņemšanā vai izmantošanā… Vēlēt par labu likuma pieņemšanai, kurš nes tādu postu visai sabiedrībai, ir smags morālisks pārkāpums.”

Bet dokumentālajā filmā ir vēl kāds fragments, kurš saasina situāciju. Pāvests Francisks ir nofilmēts zvanām Andrea Ruberam un Dario De Gregorio (geju aktīvisti un pašpieņemta stila katoļi), kas bija uzrakstījuši viņam vēstuli par bailēm vest savus bērnus uz savu draudzi. Filmā vēstīts, ka Rubera ir arī ticies ar Bergoljo. Rubera par to stāsta: “Es viņam sacīju: “Svētais tēv, es vēlos zināt, vai tas viņiem (bērniem) nāktu par labu, vai tā viņiem nebūs trauma, vai neatnesīs ko sliktu.” Pēc trim dienām man piezvanīja no nezināma numura. Kāds man sacīja: “Vai Ruberas kungs?” “Jā,” es teicu, “tas esmu es.” “Es esmu pāvests Francisks, zvanīju jums jau divas reizes, bet jūs neatbildējāt. Es esmu izlasījis jūsu vēstuli. Tā ir laba, un es saprotu jūsu bažas.” Un tad viņš man teica: “Lūdzu, ņemiet savus bērnus līdzi uz draudzi un draudzei atklāti pastāstiet par savu ģimeni. Protams, ne katrs pieņems jūsu izvēli dibināt šādu ģimeni, bet es domāju, ka jums ir jāapmeklē draudze, jo tas nāks par labu jūsu bērniem.””

Rubera vēl turpina: “Viņa vēsts un padoms tiešām bija noderīgi… Viņš gan neteica, ko domā par manu ģimeni. Iespējams, ka viņš šajā ziņā seko Baznīcas mācībai, bet attieksme pret cilvēkiem ir pilnībā mainījusies.” Rubera tuvāk neatklāj savas vēstules saturu, un nav zināms, vai viņš ir arī pastāstījis Franciskam, no kurienes šie bērni nākuši (vai ir minējis kaut ko par mākslīgo apaugļošanu un surogasiju).

Taču jebkurā gadījumā pāvestam ir zināms, ka šos bērnus audzina divi vīrieši. Un, ja tiešām viss ir tā, kā to pasniedz Rubera, ja pāvests šo situāciju ir bezkritiski pieņēmis, vienkārši sūtīdams viņus uz draudzi, lai vēl glābtu vismaz to, kas ir glābjams, tad tas ir satraucoši. Nepateikt abiem vīriešiem, kas sevi dēvē par bērnu tēviem un bija lūguši pāvestam padomu, ka vēl pat pirms iešanas uz draudzi šiem mazajiem, nevainīgajiem bērniņiem bija vitāli nepieciešams cits labums – uzaugšana kopā ar māti un tēvu – tā ir ļoti liela nolaidība. Patiesību sakot, šeit nav vietā spriedelējumi par relatīvu izvēli, kuru daži pieņem, bet citi nepieņem. Mēs vienkārši nevaram ar aizkustinājumu uzklausīt divu nabaga kopā dzīvojošu vīriešu runas par homoseksuālu cilvēku tiesībām (pie tam, ne jau katram ir tiesības uz ģimeni), aizmirstot par neaizsargāto bērnu tiesībām, kas pašreizējā kultūras normu sabrukumā ir kļuvuši par upuriem.

Īstenībā Rubera un viņa partneris ir izlēmuši pirmajā vietā likt savu nesakārtoto tieksmju apmierināšanu, ne jau  to, kas nāktu par labu viņu trīs mazajiem bērniem. Viņi ir darījuši tieši to, ko Baznīca augstāk minētajā dokumentā nosoda: “Kā pieredze mums rāda, pretējā dzimuma trūkums homoseksuālu personu savienībās rada šķēršļus normālai bērna attīstībai. Atļaut bērnu adopciju personām, kuras dzīvo šādās savienībās, nozīmē pakļaut bērnus vardarbībai, jo viņu atkarības stāvoklis tiks izmantots un bērni nonāks tādā apkārtnē, kur tiem nevar tikt nodrošināta pilnvērtīga attīstība. Tādēļ šāda rīcība būtu smags morāls pārkāpums un arī klajā pretrunā ar ANO Bērnu tiesību konvencijas principu, ka jebkurā gadījumā visvairāk jārūpējas tieši par bērnu vajadzībām, jo tā ir visvājākā un neaizsargātākā sabiedrības daļa.”

Baznīcas mācība par amorālu rīcību uzskata ne tikai surogāsiju (burtiski: dzemdes nomu) (šajā gadījumā vardarbība tiek vērsta vēl pret māti), bet arī bērnu adopciju, kuru veic viendzimuma pāri. Turklāt, rūpējoties par visas sabiedrības labklājību, ir nepieciešams pateikt patiesību arī tiem, kuri izvēlējušies dzīvot šādos apstākļos, kas nevar piepildīt cilvēka dabai raksturīgo vajadzību pēc pretējā dzimuma klātbūtnes. “Tur, kur valdības politika faktiski ir vērsta uz iecietību un homoseksuālajām savienībām nav izteikti tiesiska regulējuma, būtu nepieciešams rūpīgi izvērtēt šīs problēmas dažādos aspektus. Kristīgā ētika pieprasa, lai ticīgie ikvienā dzīves gadījumā sniegtu patiesas tikumības liecību, kas nav savienojama ar homoseksuālu darbību attaisnošanu, bet izslēdz arī netaisnu homoseksuālu personu diskrimināciju.”

Rezumējot sacīto, ja šī dokumentālā filma būtu jāuztver drīzāk kā redakcijas darba rezultāts, kas nav tieši saistīts ar galveno varoņu iecerēm, tad ir nepieciešams oficiāls Vatikāna skaidrojums. Fakts, ka pāvests varētu būt sūtījis abus vīriešus uz draudzi, neaizstāvot trīs bērnus, kas ir viņu aprūpē, un neizskaidrojot, ka šiem bērniem vispirms ir nepieciešama māte, situāciju dara vēl nopietnāku, jo uzliek uz ticīgo pleciem smagu sāpju un zaudējuma krustu, nemaz vēl nerunājot par sekām, kuras izjutīs nevainīgie bērni.

 

Avots: Benedeta Fridžerio, newdailycompass.com