Viganò par jauno pāvesta encikliku: Brālība pret Dievu ir “svētzādzība” un “ķecerība”

Piektdiena, 09 Oktobris 2020 16:46

Arhibīskaps Vigano kritizē divdomīgos Fratelli Tutti paziņojumus, kuros “trūkst skaidrības”, un vēlreiz noraida jauno pāvesta Franciska no jauna apstiprināto reliģijas brīvības jēdzienu, ko ieviesa Vatikāna II koncils. 

Arhibīskaps Karlo Maria Viganò asi kritizē dažādus jaunās pavesta enciklikas izteicienus, kas šķietami atbalsta reliģisko vienaldzību (domu, ka citas reliģijas ir Dievam tik pat tīkamas, kā Katolicisms).

LifeSite sazinājās ar itāļu prelātu, aicinot viņu komentēt dažus konkrētus citātus no jaunā dokumenta, kas uzrāda reliģiskās vienaldzības attieksmi un pūliņu trūkums palīdzēt citiem nonākt līdz Katoliskai Baznīcai.

Prelāts noraida pāvesta apgalvojumu, ka “mēs dažādu reliģiju ticīgie, apzināmies, ka mūsu liecība par Dievu dod labumu mūsu sabiedrībai.” Šeit pāvests, sacīdams, ka reliģija, kas neseko Jēzum, varētu būt ieguvums sabiedrībai, izslēdz Jēzus Kristus apgalvojumu, ka Viņš ir sabiedrības Karalis, kā Pijs XI ir skaidrojis 1925.g. enciklikā Quas Primas. Šāda brālība, kas galu galā ir pret Dievu, jo neatzīst Kristus monarhiju uz zemes, var būt tikai nepatīkama Dievam, pēc Viogano vārdiem –  pat “zaimojoša.”

Itāļu prelāts nesen sniedza dziļāku analīzi tam, kā Kristus Karalis nav ne vien izslēgts no sabiedrības, bet arī no Katoļu Baznīcas, pēc Vatikāna II. Vēl jo vairāk, Vigano kritizē  Fratelli Tutti neskaidros apgalvojumus un no jauna noraida jauno Vatikāna II Koncila radīto reliģijas brīvības jēdzienu, ko apstiprina pāvests Francisks.  Šo jēdzienu pēdējā laika kritizē gan Vigano, gan bīskaps Šneiders. Viņi uzstāj, ka nav taisnīgi darīt to, kas ir netaisnīgi.

 Itāļu prelāts skaidri norāda: “Šī reliģiskās brīvības koncepcija, kas aizstāj vienas reliģijas brīvību,“ katoļu reliģijas brīvību pildīt savu misiju ”un“ ticīgo brīvību pievienoties Katoliskai Baznīcai , valstij neiejaucoties," ar licenci piederēt jebkurai konfesijai neatkarīgi no tās kredo un principiem - tā ir ķecerība un nav savienojama ar Baznīcas doktrīnu." Viņš turpina, sakot, ka cilvēkam “nav tiesību kļūdīties: brīvība no piespiešanas, ko Leons XIII izskaidro enciklikā Libertas praestantissimum, nenovērš morālo pienākumu brīvi pieslieties  tikai labajam, jo no šīs brīvības ir atkarīga tikumība, tas ir, spēja pelnīt atlīdzību vai sodu. ”

Par Franciska ideju, ka dažādas tautas dzer no dažādiem avotiem, kamēr mēs, katoļi, dzeram no Jēzus Kristus, Vigano saka, - vienīgais avots, no kura iespējams dzert, ir mūsu Kungs vienā vienīgajā Baznīcā, kuru Viņš ir iedibinājis dvēseļu pestīšanai. “Tie, kas mēģina apmierināt veldzēties no citiem avotiem, to nesasniedz, bet gandrīz noteikti sevi saindē.”

Turklāt, apspriežot pāvesta Franciska apgalvojumu, ka Dievs mīl visus, neatkarīgi no viņa reliģijas, un ka galu galā varētu būt pat “pārsteigumi”, arhibīskaps Viganò sašutumā norāda, ka, protams, Dieva mīlestība pret mums ir proporcionāla mūsu dzīvei saskaņā ar Viņa baušļiem un norādījumiem. Kamēr Dievs mūs visus ir radījis un vēlas mūsu pestīšanu, mūsu pašu darbi un ticība beidzot būs noteicošie: “Pārdabiskajā kārtībā,” prelāts raksta: “Dieva mīlestība pret cilvēku ir proporcionāla viņa žēlastības stāvoklim, tas ir, cik lielā mērā šī dvēsele atbilst Dieva dāvanai caur ticību un darbiem, kas pelnījuši mūžīgo atalgojumu.”

Tāpēc, saskaroties ar šādiem neskaidriem un maldinošiem pāvesta paziņojumiem, arhibīskaps komentē: “Starp tiem, kuriem būs“ vairāki pārsteigumi ”, būs arī tādi, kas tic, ka viņi var samaitāt ticību un morālo kārtību ar modernistu plosīšanos un piesliešanos gadsimta perversajai ideoloģijai, un būs redzams, ka tas, ko Baznīca vienmēr ir sludinājusi un ko tās oponenti spītīgi noliedz, precīzi atbilst tam, ko mūsu Kungs mācīja apustuļiem. ”

Mums katoļiem vajadzētu aizstāvēt savas ticības unikalitāti, ietverot dziedinošās un žēlastību nesošās septiņu Sakramentu dāvanas kā pestīšanas līdzekli. Mēs nedrīkstam to atšķaidīt, ignorējot Kristus sociālo monarhiju pār mūsu laicīgo dzīvi šeit uz zemes un veidojot brālību, kas nepamatojas ticībā Kristum.

******

 

Seko Vigano atbildes uz katru Lifesite doto citātu:

274. No mūsu ticības pieredzes un gadsimtiem ilgi uzkrātās gudrības, kā arī no daudzām vājībās un neveiksmēs gūtās mācības mēs, dažādu reliģiju ticīgie, zinām, ka mūsu liecība par Dievu nāk par labu mūsu sabiedrībai

Uzstādījums  “mēs, dažādu reliģiju ticīgie, zinām, ka mūsu liecība par Dievu nāk par labu mūsu sabiedrībām” ir apzināti pārprotams: “padarīt Dievu klātesošu” patiesībā neko nenozīmē (Dievs ir klātesošs pats par sevi). Plašā nozīmē, ja kāds domā “panākt, lai Dievs būtu klātesošs ar vienas vai vairāku reliģiju klātbūtni”, pretstatā “atkāpšanās no reliģiskajām vērtībām”, kas minēta 275. punktā, kā teksts, šķiet, liek domāt, ierosinājums ir kļūdains un ķecerīgs, jo tajā pašā līmenī tiek likta dzīvā un patiesā Dieva dievišķā Atklāsme ar Svētajos Rakstos par prostitūciju sauktajām viltus reliģijām. Apgalvot, ka viltus reliģiju klātbūtne “dod labumu mūsu sabiedrībai”, ir vienlīdz ķecerīga, jo tā ne tikai aizskar Dieva Majestāti, bet arī leģitimizē disidentu rīcību, piedēvējot nopelnus, nevis atbildību par dvēseļu pazudināšanu un kariem, ko pret Kristus Baznīcu ved ķeceri, musulmaņi un elku pielūdzēji. Šis fragments ir aizvainojošs arī tāpēc, ka tas slēpti nozīmē, ka šis “labums mūsu sabiedrībai” radies  “arī mācoties no daudzām mūsu vājībām un neveiksmēm”, kur patiesībā “vājības un neveiksmes” ir attiecināmas uz sektām un tikai netieši un “per accidens” Baznīcas cilvēkiem.

Beidzot, es gribu norādīt uz to, ka reliģiskā vienaldzība, kas Fratelli Tuttidefinēta kā mūsu sabiedrības labums – jebkādas reliģijas esamība, nevis mūsu Svētās Mātes baznīcas brīvība un pagodināšana, noliedz Jēzus Kristus, katra cilvēka un nāciju un sabiedrības Karaļa un Kunga, suverēnās tiesības.

Pijs XI nemirstīgajā enciklikā Quas Primas, sludina, “Tad kāds brīnums, ja tas, kuru Jānis sauca par zemes karaļu princi, Apustuļa nākotnes vīzijā parādās ietērpā ar uzrakstu “Karaļu Karalis un Kungu Kungs”. “Tas ir Kristus, kuru Tēvs ir nozīmējis par visu lietu mantinieku, jo Viņam ir jāvalda līdz kamēr pasaules beigās būs nolicis visus savus ienaidniekus zem Dieva un Tēva kājām”. Un, tā kā Dieva ienaidnieki nevar būt mūsu draugi, cilvēku, kas ir pret Dievu, brālība ir ne tikai ontoloģiski neiespējama, bet teoloģiski zaimojoša.

 

277. Baznīca novērtē to, kā Dievs darbojas citās reliģijās un neko neatgrūž no tā, “kas tajās ir patiess un svēts. Tā ciena viņu dzīves veidu un izturēšanos, noteikumus un doktrīnas … kas bieži atspoguļo staru no tās patiesības, kas apgaismo visus vīriešus un sievietes.” (Decl.  Nostra aetate, 2)

Atsauce uz dokumentu “Nostra aetate” ir apstiprinājums minētās ķecerīgās domas ideoloģiskajai saiknei ar Vatikāna II izteikumiem. Viltus reliģijās nav nekā patiesa un svēta “ex se”, jo visi patiesības elementi, kurus viņi var paturēt, jebkurā gadījumā ir uzurpēti un tiek izmantoti, lai slēptu maldus un kaitētu vēl vairāk. Nekādu cieņu nevar piešķirt viltus reliģijām, to priekšraksti un doktrīnas ir pilnībā jāizslēdz un jānoraida. Ja tad starp šiem patiesības un svētuma elementiem Bergolio vēlas iekļaut, piemēram, viena Dieva jēdzienu, kuram vajadzētu tuvināt katoļus tiem, kas sludina monoteistisku reliģiju, būtu jāprecizē, ka ir būtiska un neizbēgama atšķirība starp vienu un patiesu Trīsvienīgo  Dievu un žēlsirdīgo islāma diev

 

277. Citi dzer no citiem avotiem, mums cilvēciskās cieņasun brālības avots ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs.

Vienīgais avots, no kura iespējams dzert ir Mūsu Kungs Jēzus Kristus, caur vienu Baznīcu, ko Viņš ir nodibinājis dvēseļu pestīšanai. Tie, kas mēģina veldzēt savas slāpes no citiem avotiem, to nesasniedz, bet gandrīz noteikti sevi saindē. Tāpat ir  apstrīdams fakts, ka heterodoksālais cilvēka cieņas un brālības jēdziens, par kuru runāts “Fratelli Tutti”, atrodams Evaņģēlijā, kas patiešām ir skaidri pretrunā ar šo horizontālo, imanentisko un neitralizējošo redzējumu, kuru izvirzījis Bergolio. Visbeidzot, specifikācija “mums” ir maldinoša, jo tā relativizē Evaņģēlija vēstījuma objektivitāti ar personisku lietu redzējumu vai piedzīvojumu,  un līdz ar to atņem tai autoritāti, kas izriet no Svēto Rakstu dievišķās un pārdabiskās izcelsmes.

 

279. […] Nedrīkst aizmirst vienu cilvēka pamata tiesību ceļā uz brālību un mieru. Tā ir reliģijas brīvība visu reliģiju ticīgajiem.

Reliģijas brīvība visu reliģiju ticīgajiem nav cilvēktiesības, bet gan ļaunprātība, kurai nav teoloģiska pamatojuma, vēl jo vairāk, tā nav ne filozofiska, ne loģiska. Šī reliģijas brīvības koncepcija, kas aizstāj vienas reliģijas brīvību, “katoļu reliģijas brīvību pildīt savu misiju” un “ticīgo brīvību būt Katoliskajā Baznīcā, valstij neiejaucoties” dod licenci piederēt jebkurai konfesijai neatkarīgi no tās kredo un principiem - tā ir ķecerība un nav savienojama ar Baznīcas mācību. Cilvēkam nav tiesību grēkot: brīvība no piespiešanas, ko Leons XIII izskaidro enciklikā Libertas praestantissimum, neatceļ morālo pienākumu brīvi pieslieties tikai labajam, jo no šīs brīvības ir atkarīga tikumība, tas ir, spēja pelnīt atlīdzību vai sodu. Valsts noteiktās situācijās var atļaut maldus, taču nevar maldus nolikt vienā līmenī ar patiesību, kā arī uzskatīt visas reliģijas par līdzvērtīgām vai neatbilstošām: reliģisko vienaldzību Baznīcas maģistērijs nosoda tāpat kā reliģisko relatīvismu. Baznīcas misija ir pievērst dvēseles patiesajai ticībai, izraujot tās no maldu tumsas un grēka. Teoretizējot par tā saucamajām tiesībām uz kļūdu un tās izplatot, Dievs tiek apvainots un tiek nodota svētā Gana misija, kas bija jāizmanto mērķim, kuram tā tika izveidota, tā vietā lai izplatītu kļūdu un diskreditētu Kristus Baznīcu. Neticami, ka Kristus vikārs ( aizmirsu: Bergolio ir atteicies no šī titula!) var atzīt jebkuras tiesības uz viltus reliģijām, jo ​​Baznīca ir Jēra līgava, un būtu zaimojoši domāt, ka mūsu Kungam varētu būt vairāk līgavu

 

281. […] “Dievs neredz ar acīm, Viņš redz ar Sirdi. Un Dieva mīlestība ir tāda pati katram, neatkarīgi no reliģiskās piederības. Pat, ja viņi ir ateisti, Viņa mīlestība ir tā pati. Kad pienāks pēdējā diena un pietiks gaismas redzēt lietu būtību, mēs redzēsim ka būsim diezgan pārsteigti.“ (No filmas Pope Francis: A Man of His Word, by Wim Wenders (2018))

Lietot saukļus ar neskaidru nozīmi ir viens no veidiem, ko novatori izmanto, lai uzvedinātu uz  maldiem, tos skaidri nenoformulējot. “Dievs neskatās ar acīm, Dievs skatās ar sirdi” labākajā gadījumā var būt aizkustinošs izteiciens, taču tam nav nekādas doktrināras  nozīmes. Gluži pretēji, tas mums liek domāt, ka Dievā zināšanas un mīlestība ir norobežotas, ka Dieva mīlestība ir akla un ka līdz ar to mūsu pašu darbības orientācijai Viņa acīs nav vērtības.

Teikums  “Dieva mīlestība ir tā pati katram cilvēkam, neatkarīgi no reliģijas” ir neviennozīmīga un maldinoša, viltīgāka par klaju ķecerību. Tas mums liek domāt, ka cilvēka brīva izvēle  un Dieva mīlestības pieņemšana  nav svarīga viņa glābšanai.

Dabiskajā kārtībā Dievs katru cilvēku rada dievišķā mīlestībā: Dieva mīlestība apsedz visas viņa radības. Bet katrs cilvēks ir radīts ar domu par  tās pieņemšanu un mūžīgo godību. Dievs piešķir katram cilvēkam nepieciešamās pārdabiskās žēlastības, lai katrs varētu Viņu pazīt, Viņu mīlēt, Viņam kalpot, paklausīt Viņa likumam, kas ierakstīts sirdī, un tādējādi nākt pie ticības.

Pārdabiskā kārtībā Dieva mīlestība pret cilvēku ir proporcionāla viņa žēlastības stāvoklim, tas ir, ciktāl šī dvēsele caur Dieva ticību un darbiem saskan ar Dieva dāvanu un ir pelnījusi mūžīgo atalgojumu. Providence plānos mīlestība pret grēcinieku - arī ķeceri, pagānu un ateistu - var nozīmēt lielākas žēlastības, lai skartu viņa sirdi, un novestu pie grēku nožēlas un patiesās ticības.

 “Kad pienāks pēdējā diena un uz zemes būs pietiekami daudz gaismas, lai varētu redzēt lietas tādas, kādas tās ir, mums būs vairāki pārsteigumi”: šis izteikums liek domāt, ka to, ko māca Baznīca, var kaut kā atspēkot Pēdējās Tiesas dienā.  Starp tiem, kuriem būs “vairāki pārsteigumi”, patiesībā būs arī tādi, kas tic, ka viņi var samaitāt ticību un morālo kārtību ar modernistu plosīšanos un piesliešanos gadsimta perversajai ideoloģijai, un būs redzams, ka tas, ko Baznīca vienmēr ir sludinājusi un ko tās oponenti spītīgi noliedz, precīzi atbilst tam, ko mūsu Kungs mācīja apustuļiem.

 

Arhibīskaps Carlo Maria Vigano

 

Avots: Maike Hickson, “Abp. Viganò on Pope’s new Fratelli Tutti document: Brotherhood against God is ‘blasphemous’”www.lifesitenews.com

Foto: Vaticannews

 

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 09 Oktobris 2020 16:52