Vigano: Ko darīt katoļiem ticības juku laikos?

Sestdiena, 19 Septembris 2020 12:57

Arhibīskaps Karlo Marija Vigano ir atsaucies uz populārās un plaši apmeklētās amerikāņu katoļu interneta vietnes “Catholic Family News” lūgumu un sniedzis savu skaidrojumu par dažiem diskusijas aspektiem, kura pēdējās nedēļās izraisījās par Vatikāna II konciluŠis teksts ir ļoti nozīmīgs un piedāvā dziļi pārdomātu izklāstu, lai mēs saprastu, ko darīt un kā varētu rīkoties katoļi.

Dārgais mister Kokss!

Ar dzīvu interesi es izlasīju Jūsu rakstu “Jautājumi Vigano: Viņa ekselencei ir taisnība, runājot par Vatikāna II koncilu. Bet kā viņš šobrīd iesaka katoļiem rīkoties?”, kas bija publicēts portālā “Catholic Family News”  22. augustā. Labprāt atbildu uz Jūsu jautājumiem, kuri skar ticīgajiem ļoti nozīmīgus momentus.

Jūs jautājat: “Kāda no arhibīskapa Vigano viedokļa izskatītos “norobežošanās” no Koncila Baznīcas?”  Es jums atbildu ar citu jautājumu: “Ko nozīmē norobežošanās no Katoļu Baznīcas Koncila atbalstītāju izpratnē?”  Ir skaidrs, ka nav jābiedrojas ar tiem, kas piedāvā Koncila ideoloģiskā manifesta saduļķotās doktrīnas, bet būtu arī jāpiebilst, ka viens pats fakts, ka esat kristīti un praktizējoši Kristus Baznīcas locekļi, vēl nenozīmē piederību Koncila komandai; tas vispirms būtu sakāms par ticīgo tautu, bet tiklab attiecas arī uz kleriķiem (kā priesteriem, tā mūkiem), kas dažādu iemeslu dēļ sevi uzskata par katoļiem un atzīst hierarhiju.

Tas, ko tiešām vajadzētu noskaidrot, ir tādu ticīgo pozīcija, kuri, atzīst sevi par katoļiem, bet apsveic neortodoksālās doktrīnas, kuras ir izplatījušās pēdējos gadu desmitos, vienlaikus apzinoties, ka tās rada pārrāvumu ar līdzšinējo Maģistēriju. Šajā gadījumā ir atļauts apšaubīt viņu patieso piederību Katoļu Baznīcai, kaut arī viņi visai bieži Baznīcas hierarhijā ieņem tādu statusu, kas tos dara par autoritāti. Un šī autoritāte tiek izmantota nelikumīgi, ja mērķis ir piespiest ticīgos pieņemt garīgu revolūciju, kas tiek uzspiesta jau kopš Koncila laikiem.

Ja tiktāl ir viesta skaidrība, kļūst acīmredzams, ka tie nav tradicionāli ticīgie, tas ir, īstie katoļi, ar svētā Pija X vārdiem izsakoties, kam būtu jāpamet Baznīca, kurā viņiem ir visas tiesības palikt un, no kuras norobežojoties, tie iemantotu nelaimi, bet gan drīzāk modernisti, kas nelikumīgi piesavinās katoļu vārdu, jo, vienīgi un tikai pateicoties birokrātijai, viņi netiek uzskatīti par līdzvērtīgiem jebkurai herētiskai sektai. Šī viņu izrādīšanās patiesībā ir tos pasargājusi no pievienošanās daudzajām herētiskajām kustībām, kuru pārstāvji gadsimtu gaitā ir ticējuši, ka spēj reformēt Baznīcu pēc savas patikas, augstāk par visu turot savu lepnību,  tai vietā, lai pazemīgi sargātu mūsu Kunga mācību. Bet tieši tāpat, kā nav iespējams pieprasīt pilsonību mītnes zemē, nezinot tās valodu, likumus, ticību un tradīcijas, nevar būt iespējams arī, ka tie, kas nepieņem Katoļu Baznīcas ticību, morāli, liturģiju un disciplīnu, varētu sev nepamatoti pieprasīt tiesības palikt šajā Baznīcā un pat ieņemt arvien augstākos amatus tās hierarhijā.

Tāpēc, lai arī mūsu sašutums ir pamatots, nepadosimies kārdinājumam pamest Katoļu Baznīcu, aizbildinoties, ka to ir iekarojuši herētiķi un laulības pārkāpēji: tie ir viņi, kas jāizraida no svētā mājokļa, lai veiktu šķīstīšanās darbu un pievērstos grēku nožēlai, kas ir nepieciešama ikvienam no mums.

Ir arī skaidri redzams, ka daudzos gadījumos ticīgie saskaras ar nopietnām problēmām, kas tiem traucē bieži apmeklēt savu draudzes baznīcu, jo arvien mazāk ir baznīcu, kur Svētā Mise tiek celebrēta katoļu ritā. Šausmu stāsti, kas jau gadu desmitiem piedzīvoti daudzās mūsu draudzēs un sanktuārijos, neļauj pat bez satraukuma un riskējot ar savas ticības zaudēšanu, kalpot pie altāra. Ļoti grūti ir arī nodrošināt katolisku izglītību, derīgu Sakramentu administrēšanu un pienācīgu garīgo vadību gan pieaugušajiem, gan viņu bērniem. Šādos gadījumos ticīgajiem lajiem ir tiesības un pienākums atrast priesterus, kopienas un mācību iestādes, kuras ir uzticīgas mūžīgajam Maģistērijam. Kaut viņi zinātu, kā piedalīties Dievu slavējošās liturģijas svinēšanā senajā ritā un sekotu autentiskajai mācībai un morāles principiem, neklanoties Koncila priekšā!

Sarežģītākā situācijā, protams, ir klēram, kas Baznīcas hierarhijā ir atkarīgi no sava bīskapa vai klostera priekšnieka, bet kuriem tai pašā laikā ir tiesības palikt katoļiem un svinēt Svēto Misi katoļu ritā. Lajiem ir lielāka kustības brīvība, lai izvēlētos draudzi, kur piedalīties Svētajā Misē, pieņemt Sakramentus un apgūt ticības mācību, bet mazākas pašnoteikšanās tiesības, jo viņiem tik un tā jābūt atkarīgiem no priestera; savukārt klēram ir mazāk brīvības, lai pārvietotos, jo viņi ir piestiprināti savai diecēzei vai ordenim un ir pakļauti Baznīcas priekšniecībai, bet viņiem ir lielāka izvēles brīvība tajā ziņā, ka ir tiesības lemt par Sv. Mises svinēšanu un Sakramentu administrēšanu Tridentes ritā un sprediķot, ievērojot autentisku Baznīcas mācību. Pēc pāvesta Benedikta XVI paša iniciatīvas rakstītā apustuliskā vēstule Summorum Pontificum no jauna apstiprināja, ka ticīgajai tautai un priesteriem ir nenoliedzamas un neatņemamas tiesības izmantot tādu liturģiju, kas vispilnīgāk izsaka viņu katolisko ticību. Taču šodien šīs tiesības ir jāizmanto ne vienīgi un ne tik daudz tādēļ, lai saglabātu šī rita īpašo formu, bet drīzāk, lai apliecinātu savu uzticību ticības depozītam, kas visā pilnībā tiek izteikts tikai senajā ritā.

Ik dienas es saņemu emocionālas vēstules no priesteriem un mūkiem, kas tiek atstumti, pārvietoti uz citurieni vai izstumti no sabiedrības par to, ka ir palikuši uzticīgi Baznīcai: kārdinājums atrast sev paliekamu vietu tālu prom no novatoru klaigām ir spēcīgs, bet lai mūs iedvesmo vajāšanas, kuras piedzīvoja daudzi svētie, arī svētais Atanāzijs, kurš rāda labu piemēru, kā uzvesties, sastopoties ar plaši izplatītām herēzēm, un laikā, kad plosās vajāšanas. Mans godājamais brālis bīskaps Atanāzijs Šnaiders ir daudzkārt minējis, ka ariānisms, kas nomāca Baznīcu svētā Aleksandrijas doktora laikā Ēģiptē, bija tik plaši izplatījies starp bīskapiem, ka tas gandrīz vai licis domāt par katoļu ortodoksijas izzušanu. Taču, pateicoties dažu uzticīgo bīskapu pareizajai mācībai un varonīgajai liecībai, Baznīca zināja, kā izkļūt no posta un atkal nostāties uz kājām. Bez šīs liecības ariānisms nebūtu sakauts; un arī bez mūsu liecības šodien modernismu un šī pontifikāta globālistu apostāzi uzveikt neizdosies.

Tādēļ šis nav jautājums par to, vai mēs strādājam Baznīcā vai ārpus tās: vīndari ir aicināti strādāt Kunga vīnadārzā, un tieši šeit arī viņiem ir jāpaliek, pat ja tas viņiem maksātu dzīvību; gani, savukārt, ir aicināti ganīt Kunga ganāmpulku un nepieļaut, ka tam tuvotos plēsīgie vilki, kā arī aizdzīt komersantus, kuriem nerūp avju un jēru glābšana.

Tieši ar šo apslēpto un bieži vien klusībā veikto darbu nodarbojās Svētā Pija X brālība, kas ir pelnījusi atzinību par to, ka neļāva apdzēst Tradīcijas lāpu laikā, kad Sv. Mises celebrēšana senajā ritā tika uzskatīta par musinošu un par pietiekamu iemeslu, lai ekskomunicētu. Šīs biedrības priesteri ir bijuši kā veselīgs dzelonis hierarhijas sānos, kas bija saskatījusi viņos nepieņemama salīdzinājuma objektu, kas ticīgajiem nebūtu jāredz, pastāvīgu pārmetumu par nodevību, kas pastrādāta pret Dieva tautu, un nepieļaujamu alternatīvu jaunajam konciliārajam virzienam. Un, ja arī šo priesteru uzticība Tradīcijai neizbēgami noveda pie nepaklausībaspāvestam  bīskapu konsekrāciju dēļ, tomēr, tieši pateicoties viņiem, brālība bija spējīga sevi aizstāvēt pret nikno Novatoru uzbrukumiem un jau ar savu pastāvēšanas faktu vien izcīnīja iespēju legalizēt seno ritu, kurš līdz tam bija aizliegts. Brālības klātbūtne arī ļāva uznirt konciliārās sektaspretrunām un kļūdām, kura vienmēr piemiegs ar aci herētiķiem un elku pielūdzējiem, bet ar nepielūdzamu stingrību un neiecietību izturēsies pret katolisko patiesību.

Es uzskatu arhibīskapu Lefēvru par priekšzīmīgu ticības apliecinātāju un domāju, ka šobrīd  jau varam skaidri redzēt, cik svarīga ir viņa apsūdzība Koncilam un modernistu apostāzes atmaskošana – tā ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad agrāk. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka vajāšana, kurai arhibīskaps Lefēvrs bija pakļauts no Svētā Krēsla un pasaules bīskapu puses, kalpoja pāri visam kā iebiedēšanas līdzeklis katoļiem, kas negribēja pakļautieskonciliārajai revolūcijai.

Piekrītu arī Viņa ekselences bīskapa Bernāra Tisjē de Maljerē (Bernard Tissier de Malleraissacītajam, ka Romā līdzās pastāv divas realitātes: Kristus Baznīcu ir okupējusi un aizēnojusi modernistu konciliārā struktūra, kas ir iekārtojusies tajā pašā hierarhijā un izmanto tās kalpotāju autoritāti, lai gūtu virsroku pār Kristus Līgavu un mūsu Māti.

Kristus Baznīca – kura nevis tikai pastāv Katoļu Baznīcā, bet ir vienīgi Katoļu Baznīca – atrodas tikaikrēslā, jo to aizēno kāda savāda ekstravaganta Baznīca, kas iedibināta Romā. Šādu vīziju redzēja svētīgā Anna Katrīna Emmeriha. Abas Baznīcas pastāv līdzās kā kvieši ar nezālēm gan Romas kūrijā, gan diecēzēs un draudzēs. Mēs nevaram tiesāt savus ganus par viņu nodomiem, nedz arī pieņemt, ka viņiem visiem būtu samaitāta ticība un morāle; tieši otrādi, mēs varam cerēt, ka daudzi no viņiem, kas līdz šim bijuši iebaidīti un klusējuši, maldiem un atkrišanai vēršoties plašumā, sapratīs, kādam apmānam viņi ir bijuši pakļauti un notrauks no acīm miegu.

Arī daudzi no lajiem jau sāk pacelt savu balsi, un citi katrā ziņā sekos līdzi labiem priesteriem, kādi noteikti ir katrā diecēzē. Karojošās Baznīcas atmošanās – un es uzdrīkstos to nosaukt gandrīz vai par augšāmcelšanos– ir nepieciešama, neatliekama un neizbēgama: neviens dēls neies izrādīt iecietību pret kalpotājiem, kas rupji apvaino viņa māti, nedz arī pret tēva īpašuma pārvaldītājiem, kas sadomās viņu tiranizēt. Šādās smagās situācijās Kungs mums piedāvā iespēju būt par Viņa sabiedrotajiem un izcīnīt svēto cīņu zem Viņa karoga. Karalis, kurš spēj uzvarēt maldus un nāvi, ļaus arī mums, kad būsim cietuši kopā ar Viņu un izturējuši, iemantot lielās uzvaras godu un atalgojumu mūžībā, kas tam sekos.

Bet, lai iegūtu Debesu mūžīgo godību, mēs esam aicināti no jauna atklāt – šajā nepilnvērtīgajā laikmetā, kurā vairs nepastāv tādas vērtības kā gods, solījumu pildīšana un varonība – ikviena kristīta cilvēka ticības fundamentālo aspektu: kristiešu dzīve ir cīņa, un līdz ar Iestiprināšanas sakramenta saņemšanu mēs esam aicināti kļūt par Kristus kareivjiem, kam jācīnās zem Viņa karoga. Protams, vairumā gadījumu šī cīņa pamatā ir garīga, bet vēstures gaitā mēs esam redzējuši, ka ne reizi vien, saskaroties ar Dieva pirmtiesību pārkapšanu un vardarbību pret Baznīcu, ir bijusi nepieciešamība ņemt rokās pat ieročus: to mums mācīja sīkstā pretošanās, kad bija jāatvaira musulmaņu iebrukumi Lepanto un Vīnes apkaimē, Cristeros vajāšanas Meksikā, katoļu vajāšanas Spānijā un zvēriskais karš pret kristiešiem visā pasaulē arī pat vēl mūsdienās.

Patiesībā nekad vēl tik skaidri kā šodien mums nav atklājies sātana iedvesmotais teoloģiskais naids, kas izplatās no Dieva ienaidniekiem. Uzbrukums it visam, kas atgādina Kristus krustu – tikumiem, labajam un skaistajam, šķīstībai – lai mudina mūs pielēkt kājās un ar pašcieņu pieteikt savas tiesības ne vien uz to, lai mēs netiktu vajāti no ārējiem ienaidniekiem, bet arī un pāri visam izvirzot prasību, lai mums būtu stipri un drosmīgi, dievbijīgi un svētīgi gani, kas darītu tieši to pašu, ko jau gadsimtiem ilgi ir darījuši viņu priekšteči: sludinātu Kristus Evaņģēliju, atgrieztu pie ticības gan atsevišķus cilvēkus, gan veselas tautas un izplatītu dzīvā un patiesā Dieva Valstību visā pasaulē.

Mēs visi esam aicināti lūgties, lai atgūtu garīgo spēku – vienu no galvenajiem tikumiem, kas jau sen ir aizmirsts. Ne vienkārši gadījuma pēc šī tikuma nosaukums grieķu valodā liek domāt par vīrišķīgu spēku – ἀνδρεία. Šāds spēks arī mums ir vajadzīgs, lai zinātu, kā pretoties modernistiem. Mūsu pretestībai jābūt tādai, kas sakņojas kristīgā mīlestībā un patiesībā, jo tās ir arī Dieva īpašības.

Ja jūs tikai celebrējat Tridentes Misi un sludināt pareizu Baznīcas mācību, nemaz nepieminot Koncilu, ko gan jums kāds spētu padarīt? Varbūt izmestu jūs ārā no jūsu baznīcām, un ko pēc tam? Neviens jau nevar jums aizliegt no jauna svinēt Svēto Misi, pat ja tas būtu uz pagaidu altāra pagrabā vai bēniņos, kā to Franču revolūcijas laikā darīja nepakļāvīgie priesteri vai arī kā tas vēl joprojām notiek Ķīnā.Un, ja jūs tiekat atstādināti, pretojieties: kanonisko tiesību normas nodrošina tādu Baznīcas vadību, kas kalpo Baznīcas svarīgākajam uzdevumam nevis to grauj. Beigsim baidīties, ka vaina par šķelšanos varētu gulties uz tiem, kas šķelšanos nosoda, nevis uz tiem, kas to izved: par shizmatiķiem un herētiķiem ir uzskatāmi tie, kas ievaino un sit krustā Kristus Mistisko Miesu, un nevis tie, kas to aizstāv, nosodot Kristus sodītājus!

Lajiem ir tiesības sagaidīt no savas baznīcas kalpotājiem, lai viņi kā tādi arī uzvestos, un dot priekšroku tiem, kas pierāda, ka viņus nav saindējuši šolaiku maldi. Ja Svētā Mise ticīgajiem kļūst par mocību, ja viņi ir spiesti piedalīties svētuma apgānīšanā vai atbalstīt herēzes un laipošanu, kas nav Kunga nama cienīgas, tad tūkstoškārt ieteicamāk ir pāriet uz baznīcu, kur priesteris celebrē Svēto Misi cienīgi, ritā, kuru mums devusi Tradīcija, sprediķojot saskaņā ar pareizu Baznīcas mācību. Kad draudzes priesteri un bīskapi sapratīs, ka ticīgā tauta pieprasa Ticības Maizi, nevis jaunās Baznīcas akmeņus un skorpionus, viņi atmetīs savas bailes un pakļausies ticīgo likumīgajiem lūgumiem. Pārējie, īstenie algotņi, parādīs sevi, kas viņi ir, un spēs pulcēt ap sevi tikai tos, kas atzīst viņu maldus un aplamības. Viņi iznīcinās paši sevi: Kungs liek purvam izkalst un zemi, uz kuras aug ērkšķi, dara neauglīgu; Viņš izdzēš aicinājumus samaitātos semināros un klosteros, kas sacēlušies pret Viņa Likumu.

Ticīgajiem lajiem šodien ir svēts uzdevums: mierināt labus priesterus un labus bīskapus, pulcējoties kā avīm ap saviem ganiem. Esiet viesmīlīgi, palīdziet viņiem, mieriniet viņus pārbaudījumos. Izveidojiet kopienu, kurai ir raksturīga nevis kurnēšana un šķelšanās, bet gan ticībā balstīta brāliska mīlestība. Un, tā kā pēc Dieva izveidotās kārtības – κόσμος – padotajiem jābūt paklausīgiem priekšniecībai, tie nevar rīkoties citādi, kā vienīgi pretoties, ja priekšniecība netaisni izmanto savu varu; tādēļ nekāda vaina par vadoņu bezdievību padotajiem netiks piedēvēta. Uz vadītājiem gulstas ļoti nopietna atbildība par veidu, kādā viņi izmanto varu, kas tiem uz laiku ir dota. Mums ir nevis jāsaceļas, bet jāizrāda pretestība; mums nav jābūt apmierinātiem ar savu ganu maldiem, bet gan jālūdzas par viņiem un pieklājīgi jāaizrāda; mums ir jāapšauba nevis viņu autoritāte, bet gan veids, kādā viņi to izmanto.

Es esmu pārliecināts, un šī pārliecība izriet no ticības, ka mūsu Kungs neaizmirsīs mūs atalgot par uzticību, un pēc tam, kad būsim sodīti par Baznīcas cilvēku grēkiem, dāvās mums svētus priesterus, bīskapus, kardinālus un, pāri visam, pāvestu. Bet šie svētie nāks no mūsu ģimenēm, mūsu kopienām un baznīcām. Tieši ģimenēs, kopienās un baznīcās ir jākultivē Dieva žēlastība ar nepārtrauktu lūgšanu, ar biežu piedalīšanos Svētajā Misē un Sakramentu pieņemšanu, ar upurēšanos un gandarīšanu, ko Svēto sadraudzība ļauj mums upurēt Dieva godībai, lai dzēstu mūsu un mūsu brāļu (tai skaitā arī priekšnieku) grēkus. Lajiem šeit ir fundamentāla loma, sargājot ticību savās ģimenēs tādā veidā, lai mūsu jaunatne tiktu izglītota mīlestībā un Dieva bijāšanā un kādu dienu kļūtu par atbildīgiem tēviem un mātēm, par cienīgiem Kunga kalpiem, Viņa vēstnešiem vīriešu un sieviešu reliģiskajos ordeņos un Viņa apustuļiem laicīgajā sabiedrībā.

Zāles pret sacelšanos ir paklausība. Zāles pret herēzēm ir uzticība tradicionālajai mācībai. Zāles pret šķelšanos ir dēlu mīlestība pret svētīgiem ganiem. Zāles pret atkrišanu no ticības ir mīlestība pret Dievu un Viņa vissvēto Māti. Zāles pret netikumiem ir pazemīga tikumu praktizēšana. Zāles pret morālo samaitātību ir nemitīga dzīvošana Dieva klatbūtnē. Bet paklausību nedrīkst pārvērst par flegmatisku verdziskumu; arī cieņu pret priekšniecību nedrīkst izkropļot un izveidot no tās galma manierīgumu. Un neaizmirsīsim: ja lajiem ir pienākums paklausīt saviem ganiem, tad ganiem ir vēl lielāks pienākums paklausīt Dievam, usque ad effusionem sanguinis.

 

† Karlo Marija Vigano, arhibīskaps

Avots: Questions for Viganò: His Excellency is Right about Vatican II, But What Does He Think Catholics Should Do Now?, www. catholicfamilynews.com

Foto: marcotosati.com