Kā no Vatikāna II koncila aizstāvja es kļuvu par tā kritiķi

Pirmdiena, 14 Septembris 2020 10:21

Katoļu baznīcā es ienācu 1993. gadā, pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā. Tikai dažus mēnešus pēc tam, kad mani uzņēma Baznīcā, es kopā ar miljonu citu entuziasma pilnu jauno katoļu apmeklēju Pasaules jauniešu dienu Denverā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka es bez šaubām biju “JPII katolis”, kas cita starpā nozīmēja, ka biju  laimīgs II Vatikāna aizstāvis, taču arī kritiski uztvēru to, kā tas tika neatbilstoši īstenots. Tad šī gadsimta sākumā es atbalstīju pāvesta Benedikta “Reformu reformu” - viņa aicinājumu pārdomāt, bet ne atcelt, reformas, kas izrietēja no II Vatikāna tā īstenošanas. Lai cik kritiski es izturējos pret to, kas notika Baznīcā pēc koncila, es tomēr biju dedzīgs II Vatikāna aizstāvis.

Mana nostāja lika man rūpīgi izpētīt koncila dokumentus, līdz tam pat, ka apguvu augstskolas kursu, kas veltīts tikai šo dokumentu lasīšanai un interpretēšanai. Kursu pasniedza cits “JPII katolis”, kurš arī mīlēja koncilu, bet žēlojās par tā īstenošanas veidu. Visu semestri iedziļinājāmies dokumentos un noskaidrojām  to “patieso interpretāciju” un to, kā tie būtu jāīsteno. Pēc šī kursa turpināju izpētīt koncila tekstus un turpināju uzskatīt, ka vienīgā problēma ir tā ieviešana praksē, nevis pats koncils. Es turpināju būt dedzīgs II Vatikāna aizstāvis.

Nu vairs neesmu.

Puvušais auglis

Kā es no Vatikāna II aizstāvja kļuvu par kritiķi? Pirmkārt, ļaujiet man atzīmēt, ka “kritiķis” ir plašs termins un var nozīmēt daudzas lietas. Tas varētu nozīmēt, ka viņš domā, ka koncils ir nederīgs vai ķecerīgs. Tas varētu nozīmēt, ka viņš domā, ka Vatikāns II bija neskaidrs vai neapdomīgs. Bet patiesībā tas nozīmē, ka esat gatavs kritizēt pašu koncilu, ne tikai tā ieviešanu. Manā gadījumā es nedomāju, ka Vatikāns II bija nederīgs; es arī neticu, ka tas ir ķecerīgs (lai gan atsevišķas vietas var interpretēt tādā veidā, kas atbalsta ķecerību). Es apgalvoju, ka koncila teksti reizēm ir apzināti neskaidri, nepārdomāti un īsti nesaskan ar katoļticības vēsturisko izpratni.

Tātad, kas man lika kļūt kritiskam pret pašu Vatikānu II un ne tikai pret tā ieviešanas veidu? Manas domas  mainīja vairāki faktori. Pirmais bija vienkārši praktisks. Gadu desmitiem es esmu strādājis katoļu evaņģelizācijā personīgā, draudzes un diecēzes līmenī. Esmu izlasījis visas mūsdienu katoļu grāmatas par to, kā vislabāk piesaistīt cilvēkus ticībai, un apskatījis dažādas “Jaunās evaņģelizācijas” kustības un programmas, kas mūsdienās veicina katolicismu. Mēs tērējam daudz enerģijas, cenšoties cilvēkus aizvest uz Baznīcu, taču, ja godīgi skatāmies uz skaitļiem, Jaunā evaņģelizācija, kas dibināta uz II Vatikāna, ir bijusi galīga neveiksme. Tas nedarbojas, vismaz ne katrā makro līmenī. Es pat uzrakstīju grāmatu par šo parādību.

Konservatīvie II Vatikānu atbalstošie katoļi norāda, ka liberālie II Vatikāna katoļi nepiesaista konvertītus, taču konservatīvie II Vatikāna atbalstītāji katoļi, lai arī dažus ieved Baznīcā neaizkavē Katoļu straumes, kas pamet baznīcu. Neatkarīgi no tā, kā jūs prezentējat Vatikāna II katolicismu, rezultāts ir strauji sarūkošā Baznīca.

 

Vai var nolaupīt pats sevi?

Bet mana īstā atklāsme, kad runa par II Vatikānu, bija atziņa (kas ir atskatā diezgan pašsaprotama), ka II Vatikāna īstenotāji bija paši koncila tēvi. Šis punkts nav pārvērtējams. Standarta līnija konservatīvajiem II Vatikāna aizstāvjiem ir tā, ka īstenošana tika "nolaupīta". Ar to viņi saprot, ka daži Baznīcas spēki izmantoja Vatikānu II, lai īstenotu savu programmu, kas varēja būt pretrunā ar pašu koncilu.

Taču  šis arguments, kaut vispārēji atbalstīts, ir stipri apšaubāms. Galu galā, kas bija šie it kā negodīgie īstenotāji? Vatikānu II īstenoja Baznīcas kardināli un bīskapi, tie paši, kas bija atbildīgi par Koncila dokumentu rakstīšanu un apstiprināšanu. Kā var būt, ka 99% no šiem Koncila tēviem nepareizi interpretētu paši savus dokumentus? Vai viņi nesaprata, par ko balso? Vai, tiklīdz Koncils beidzās, episkopātā radās masveida maldi, secinot, ka dokumentos ir teikts tas, ko viņi nekad nedomāja?

Tas ir acīmredzams absurds. Patiesība ir tā, ka tie, kuri rakstīja, apsprieda un apstiprināja 16 Vatikāna II dokumentus, bija tie paši, kuri atgriezās savās diecēzēs un izpildīja šos lēmumus. Un tikai ar dažiem izņēmumiem viņi visi tos īstenoja tieši veidā, kas noveda pie 1970. gadu pēc Vatikāna II “tumšajiem viduslaikiem”, kas joprojām ir mūsdienu vidusmēra katoļu draudzes pamats. Viņi visi pieņēma Jauno Misi; viņi visi pieņēma ekumenisko kustību; viņi visi pieņēma reliģiju dialogu; viņi visi pieņēma katoļu baznīcas pārvēršanu par vēl vienu protestantu konfesiju.

Man liekas, ka tā ir augstākā mērā iedomība no mūsdienu katoļu puses, ja viņi domā, ka Koncila īstenošana ir "nolaupīta". Ja jau tā,  tad to nolaupīja likumīgie īpašnieki - Koncila tēvi. Kāpēc tieši nolaupīšana? II Vatikāna īstenošana ir paša Koncila daļa; tā ir Koncila iezīme, nevis defekts. Kritizēt tā ieviešanu nozīmē kritizēt tās pamatu: Koncila dokumentus.

 

Kā nomainīt čīkstošos pamatus

Gadu desmitiem plosās sīvas debates par brūkošās |Katoļu Baznīcas turpmāko ceļu starp tiem, kuri vēlas turpināt Vatikāna II īstenošanu, kā tas notiek jau vairāk nekā 50 gadus, un tiem, kuri vēlas, lai II Vatikāns tiktu pārskatīts no jauna. Tomēr ļoti nedaudzi Baznīcas hierarhijā vēlas atzīt, ka varbūt jautājums nav II Vatikāna īstenošana, bet gan pats Koncils. Katoļiem šodien ir jāsaņem drosme un jāatzīst, ka modernās Baznīcas sabrukšanas galvenais iemesls ir tas, ka tā ir uzbūvēta uz drūpoša pamata: Vatikāna II koncila. Kamēr mēs neatzīsim šo faktu, nevarēsim virzīties uz priekšu un atjaunot sairstošo Baznīcu.

 

Avots: Eric Sammons, How I Went from a Defender of Vatican II to Its Critic, ericsammons.com