Kardināls Pujats: “Mēs, katoļi, esam priviliģēti, jo mūsu baznīcās dzīvo pats Pestītājs”

Ceturtdiena, 18 Jūnijs 2020 11:08

/pr. Aleksandrs Stepanovs/

Kristus Miesas un Asins svētkus Katoliskajai Baznīcai pēc mūsu Kunga gribas un iedvesmas uzdāvināja pāvests Urbāns IV, kas 1263. gada Bolsēnas euharistiskā brīnuma iespaidā pēc gada iedibināja Vissvētākā Sakramenta svētku oktāvu, tas ir, astoņu dienu svinības, kas iesākās pirmajā ceturtdienā pēc Vasarsvētku oktāvas (neizskaidrojamu iemeslu dēļ pēc Vatikāna II koncila Svētajam Garam veltītā oktāva tika atcelta) līdz nākamai ceturtdienai. Dekrētā Transiturus pāvests uzsvēra, ka katoļiem ir nepieciešams arvien apzināties Kristus reālo klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā, jo “tas ir maigais iedibinājums, vissvētākais un glābjošais, kurā mēs atjaunojamies pateicībā par mūsu pestīšanu, novēršamies no ļaunuma, iesakņojamies labajā, progresējam tikumos un žēlastības iegūšanā, mūs mierina paša Pestītāja reālā klātbūtne, jo šajā Kristus sakramentālajā piemiņā Viņš atrodas mūsu vidū īpašā veidā, bet patiesajā būtībā.” 

Svētku izsludināšanu katoliskajā Baznīcā sagatavoja beļģu mistiķe svētā Juliana no Kornilonas, kurai Kristus prasīja darīt visu, lai tiktu iedibināti Vissvētā Sakramenta svētki, tādējādi atjaunojot kristiešu ticību un gandarot par grēkiem, kas darīti pret Jēzu Euharistijā. Viņa panāca, ka pirmo reizi svētki tika svinēti Ljēžā 1247. gadā.

*****

Kristus Miesas un Asins svētku oktāvas laikā sarunājos ar kardinālu Jāni Pujatu par svarīgāko katoliskās ticības noslēpumu.

Pr. Aleksandrs: Eminence, kam mums būtu jāpievērš uzmanība, svinot Kristus Miesas un Asins svētkus?

Kardināls Jānis Pujats: Mēs, katoļi, esam priviliģēti, jo mūsu baznīcās dzīvo pats Pestītājs. Katra draudze, katra baznīca ir kā Nācarete, kur cilvēki nāk attīrīties no saviem grēkiem, satikties ar Pestītāju. Tas ir ļoti liels ticības stiprinājums cilvēkiem, pie tā mums jāturas, jo tas ir lielākais svētums.

 

– Jūsuzrakstījāt jaunu brošūru par Liturģijas atjaunotni(Liturģiskā atjaunotne Rīgas Metropolijā pēc Vatikāna II koncila), kur uzsvērāt, ka gan vecajās, gan jaunajās baznīcās mums nepieciešams atgriezties pie dievgaldu ierīkošanas. Nereti tos aizvāca projām, neizprotot dievgalda funkciju, tikai estētisku apsvērumu dēļ, ka baznīca izskatīšoties plašāka, brīvāka, taču drīz vien baznīcas palika tukšākas.

–  Jā, tā tas ir! Turklāt man nepatīk arī tas, ka, svinot Svēto Misi, baznīckungi ir pagriezuši muguru pret Pestītāju. Viņi paši to izdarīja. Kad es biju arhibīskaps, visās jaunajās baznīcās man bija normāls altāris pie sienas ar svētbildēm, pie tabernākula, bet priesteri, noskatījušies, kas notiek pasaulē, ierīkoja vēl citu. Un kad es braucu vizitācijās, es brīnījos, ka viņi paši pagrieza altārus ar muguru pret Vissvēto Sakramentu, bet ar seju pret tautu. Tas ir nedabiski, jo sanāk, ka Pestītājam, kuram jābūt  galvenajam, tagad pagriež muguru, it kā tauta būtu svarīgāka par Pestītāju. Šajā ziņā nejautājot bīskapam, viņi pagrieza, noskatoties, kas notiek ārzemēs.

 

– Kazahstānas bīskaps Atanāzijs Šnaiders saka, ka ne viss, kas ir atļauts, ir derīgs, jo altāri pret tautu ir atļauti, tāpat kā Komūnija uz rokas, bet vai tas ir derīgi?

– Es neesmu lasījis tādu pavēli, ka būtu jāapgriež altāri, faktiski tādas nav.

– Par to, ka pastāv iespēja pagriezt altāri, ir teikts misāles ievadā, lai var apiet apkārt un priesterim svinēt Svēto Misi ar seju pret tautu.

– Es domāju, ka tas rubrikās varbūt arī ir, taču es atkal esmu lasījis un arī citējis profesionālus rubricistus, ka altārim nekas netraucē palikt uz vietas, jo apskaņošana taču ir pietiekami laba, un nekas netraucē, tāpēc šajā ziņā notiek pašdarbība, lai ievestu jaunumus. Es arī svētajam pāvestam Jānim Pāvilam II par šo lietu jautāju, tāpēc es neesmu apgriezis nevienu altāri, tas nozīmē, ka baznīckungi to paši izdarīja, steidzoties pēc jauninājumiem... Viņi ir izdarījuši kļūdu, un tagad viņiem ir neērti tos apgriezt atpakaļ, bet te nav nekādas neērtības. Cilvēki būtu tikai priecīgi, jo viņi paši apgrieza un paši varētu nolikt altārus savās vietās. Un cilvēki būtu priecīgi, un arī Pestītājs, ka Viņam negriež muguru.

 

– Pāvests Benedikts XVI savā grāmatā par liturģijas atjaunotni “Liturģijas gars”, saka, ja altāris jau ir pagriezts, tad, ja nav iespējams to pagriezt atpakaļ, tad vismaz lai altāra vidū noliek lielo krustu, lai ir lūgšanas virziens, jo krusts ir lūgšanas virziens tāpat kā senais altāris pret austrumiem, ad Deumad orientem, tādējādi gan priesteris skatās uz krustu, gan tauta. Priesteris vairs neatradīsies centrā kā kāds aktieris, bet, svinot Euharistiju, visi būs pievērsti Dievam.

– Tieši tā, tieši tā. Ar seju priesteris ir pievērsts cilvēkiem sprediķa laikā, kad stāv pie pults, bet euharistiskajā liturģijā visi ir pievērsti Pestītājam ar seju, nevis ar muguru. Tā ir norma, tāpēc tauta būtu priecīga, ja pagrieztu altāri pret tabernākulu. Vārda liturģijai ir pults, ambona pavērsta pret tautu, jo sprediķo pie pults, tur notiek vārda liturģija, bet altāris un euharistiskās liturģijas laikā visi, ieskaitot priesteri, būtu pievērsti Pestītājam.

 

– Benedikts XVI sava pontifikāta laikā iekārtoja, ka tad, kad viņš dala Komūniju, ticīgie pieņem Komūniju mutē, stāvot uz ceļiem. Mūsu baznīcās tieši tam ir domāta balustrāde, dievgalds.

– Bez šaubām, ja jūs lasījāt manu brošūru par liturģisko atjaunotni, es tur pamatoju, ka draudzēs, kur ir ieviesta došanās pie komūnijas organizēti kolonnā, tas ir jāatceļ, to nedrīkst darīt, jo tas skar sirdsapziņas jautājumu. Vai tad priesteris atbildēs par visiem, vai viņi ir žēlastības stāvoklī? Bet Komūnijas pieņemšana kolonnā sekmē to, ka visi, kas piedalās Misē, dodas pie dievgalda, pretējā gadījumā – ja nestāsies kolonnā, tad sanāk, ka dzīvo grēkos. Bet, ja dodas pie dievgalda izkaisīti, tad nevienam nekrīt acīs, kas iet un kas neiet, tāpēc organizēt iešanu pie dievgalda nevar, tā ir sirdsapziņas lieta. Ārzemēs tā ir viena grēcinieku padarīšana, jo pie dievgalda iet visi, un neviens neiet pie grēksūdzes, citur vispār nemaz neklausās grēksūdzes.

 

– Tā ir viena problēma, bet kādu ļaunumu nodara Komūnija, ko saņem uz rokas?

– Kur tad vēl tiek izrādīta lielāka cieņa, ja Komūniju pieņem uz ceļiem?! Tā ir gadsimtu gaitā praktizēta skaista tradīcija. Priestera rokas ir svaidītas priesterības sakramentā, tātad viņam tiek dotas tiesības konsekrēt, nest un dalīt, bet, ja svētumu sāks dalīt uz rokas, tad var kabatā ielikt, tāpēc cieņa tiek parādīta ar to, ka Komūniju pieņem mutē, nevis uz rokas. Izņēmums varbūt, kad jāaiznes Vissvētākais Sakraments uz cietumu vai citur, kur priesteris nevar piekļūt, atsevišķos gadījumos to var darīt ar bīskapa atļauju. Vārdu sakot, šajā ziņā ir jāpatur labas tradīcijas, kas bija Baznīcā līdz šim!

 

– Ar Komūniju, kas tiek dalīta uz rokas, zūd smalkas daļiņas, kas no rokas krīt uz grīdas.

– Tieši tā. Attiecībā uz svētumu Baznīcā ir izstrādāts veids, kā to sargāt, priesteri bija atbildīgi par to, un tagad viņiem ir par to jāatbild. Viņiem ir uzticēts sargāt šo dārgumu un sagatavot cilvēkus cienīgi pieņemt Komūniju. Katrs priesteris par to ir atbildīgs. 

– Daudziem katoļiem trūkst izpratnes, labas katehisma formācijas. Daudzi domā, ka lielākais ļaunums, ja konsekrēta komunikanta daļiņas nokrīt uz grīdas Komūnijas dalīšanas laikā ir vienkārši tas, ka uz grīdas nokrīt ēdiens, maize, jo Dieva klātbūtne tur ir tikai simboliski.

 

– Katrā katehismā ir rakstīts un tas jāsaka arī sprediķos, ka Komūnija ir īstā Kristus Miesa un Asinis zem maizes zīmēm. Šīs ārējās zīmes glabā lielu noslēpumu, paša Dieva klātbūtni. Tāpēc pret to jāizturas ar lielāku cieņu, nav lielāka svētuma Baznīcā par Vissvētāko Sakramentu. Tāpēc liturģijā tam ir atvēlēta galvenā vieta, un arī priesteri ir iesvētīti kā šī svētuma sargātāji.

 

– Jūs uzsvērāt, ka nav labi, ka lajiem tiek dotas tiesības dalīt Sakramentu, kā to redz daudzās Rietumeiropas diecēzēs.

– Bez šaubām, tas parāda, ka viņiem nav cieņas pret Vissvētāko Sakramentu, jo paši pazaudējuši dziļu ticību un dievbijību. Lai mūsējie uz sliktiem piemēriem neskatās, lai ticīgie paši pieprasa un aizrāda priesteriem, ja redz pārkāpumus pret Vissvētāko Sakramentu.

 

– Tātad nevienam priesterim nav tiesību pieprasīt, lai ticīgais pieceļas un saņem Komūniju uz rokas, stāvot kājās?

– Tas ir ļoti necienīgi no priestera puses! Ja cilvēks grib aiz dievbijības parādīt Dievam godu pēc senas tradīcijas, komūniju pieņem uz ceļiem. Un, ja priesteris aizliedz vai kā citādi izrīkojas, tas parāda priestera mazticību un necieņu pret Vissvētāko Sakramentu. Nedrīkst mazināt ticību ticīgo sirdīs! Ar savu piemēru priesterim jāparāda mīlestība un cieņa, lai arī cilvēkiem būtu labs piemērs.

 

 

 

 Foto: Vertikāle, youtube, screenshot 

 

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 18 Jūnijs 2020 12:45