Patiesība par komūniju rokā, stāvot kājās

Ceturtdiena, 04 Jūnijs 2020 11:43

“Kā es neciešu šīs muļķības – neticību Euharistijai u. tml. Ja Evaņģēlijs mums saka patiesību, ja Jēzus Kristus ir Dievs, tad kādas var būt grūtības to atzīt?”, tā Blēzs Paskāls piezīmēja savās Pensées(n. 168).

Tas var likties pašsaprotami, tomēr 2019. gada Pew Research Center pētījums rāda, ka ASV tikai viena trešdaļa katoļu tic reālai dievišķai klātbūtnei Euharistijā: 69% katoļu uzskata, ka maize un vīns Euharistijā ir tikai simboli. To ir sekmējusi Svētās Komūnijas pieņemšana uz rokas, ko ASV par katru cenu gribēja panākt arhibīskaps Josefs Bernardins, kurš 1976. gadā bija ASV bīskapu konferences prezidents. Covid-19 laikā, aizbildinoties ar rūpēm par veselību, šī prakse tika ieviesta arī Polijā un Lietuvā. Latvijā pagaidām ir spēkā cienīgā un dievbijīgā tradīcija pieņemt Svēto Komūniju uz mēles, ko ir saglabājis kardināls Jānis Pujats un atbalsta visu diecēžu bīskapi. Taču trauksmes signāls atskan arī mūsu baznīcā, jo daži priesteri, klaji pārkāpjot liturģiskās normas, kas ir spēkā Latvijas katoļu baznīcā, dod Komūniju rokā. Vēl vairāk –ekumeniska rakstura rekolekcijās un tikšanās reizēs to dod arī protestantiem, kas ir klajā pretrunā gan ar kanoniskajām normām, gan rūpēm par dvēselēm, jo viņi tiek garīdznieku maldināti; ja protestanti tic reālai klātbūtnei, tad kas viņus var kavēt konvertēties Katoliskajā Baznīcā?

Komūnijas dalīšana uz rokas ienāca liturģijā pēc vairāku Rietumeiropas modernistu bīskapu nepaklausības pāvestam. To savā sprediķī skaidroja priesteris Ričards Heilmanis 2014. gada 16. martā, taču tas ir aktuāls joprojām, jo izskaidro gan cēloņus (īpaši parādot, kā tas notika ASV), gan sekas, kas radās Baznīcā no necienīgas Svētās Komūnijas pieņemšanas.

Baznīca ir lielāka par bīskapiem un priesteriem, par viņu personiskiem lēmumiem pārveidot Svētās Mises svinēšanu pēc savas gaumes, pēc tā, ko viņi kaut kur ir redzējuši un kas izskatās pēc labas izrādes, pēc viena aktiera teātra. Baznīca ir Dieva tauta, kas ir labi organizēta, ar saviem likumiem un saviem darbības principiem, tāpēc visi esam atbildīgi to nosargāt, pārzinot liturģiju, šos likumus un principus, lai jaunievedumi, kas pēc Vatikāna II koncila acīmredzami kaitē ticībai, netiek ieviesti Baznīcā Latvijā. Ticīgajiem ir tiesības pieprasīt Komūnijas pieņemšanu uz mēles, nometoties uz ceļiem, pat ja priesteris vēlas to dot uz rokas un stāvošiem kājās (izņēmums, protams, ir veselības  problēmas), un viņiem ir tiesības un pienākums ziņot par šiem pārkāpumiem savas diecēzes bīskapam.

Pr. Aleksandrs Stepanovs

Patiesība par komūniju rokā, stāvot kājās

 

Savos centienos atjaunot svētuma sajūtu liturģijā bieži esmu saņēmis pārmetumus, ka es dzīvojot vēl pirms Vatikāna II koncila. Tad es parasti laboju, sakot, ka esmu tieši šī Koncila cilvēks. Otrais Vatikāna koncils aicināja veikt tikai dažas izmaiņas liturģijā, saprotot, ka gadsimtu gaitā Romas liturģijā, protams, ir notikušas daudzas pārmaiņas, taču tās bijušas pakāpeniskas un organiskas, lielākoties nemanāmas. Tomēr visā Baznīcas vēsturē attiecībā uz liturģiju nekad nav piedzīvots nekas tāds, kas notika pēc šī koncila.

 

NEPAKLAUSĪBAS RADĪTS INDULTS

Prakse saņemt Svēto Komūniju rokās vispirms sāka izplatīties katoļu aprindās 20. gs. 60. gadu sākumā, galvenokārt Holandē. Neilgi pēc Vatikāna II koncila, ņemot vērā arvien vairāk pieredzēto necienību dažās valstīs (Holande, Beļģija, Francija un Vācija), pāvests Pāvils VI aptaujāja pasaules bīskapus, lai noskaidrotu viņu viedokli par šo tēmu. 1969. gada 28. maijā Dievišķā kulta kongregācija izdeva Memoriale Domini, kurā secināja: “No saņemtajām atbildēm ir skaidrs, ka vairums bīskapu uzskata, ka pašreizējā disciplīna [t. i., Svētās Komūnijas pieņemšana uz mēles] jāsaglabā; ja to mainītu, tiktu aizskartas šo bīskapu un lielākās daļas ticīgo jūtas un grauta garīgā stāja.” Apsvēris bīskapu novērojumus un padomus, Augstais Pontifiks nolēma, ka sen iedibinātais Svētās Komūnijas pieņemšanas veids nav jāmaina. Viņš ļoti mudināja bīskapus, priesterus un lajus dedzīgi ievērot šo likumu, domājot par Baznīcas kopējo labumu.

Neraugoties uz balsojumu, 1969. gadā pāvests Pāvils VI nolēma panākt kompromisu ar saviem nepaklausīgajiem bīskapiem kontinentā. Ņemot vērā lietas nopietnību, pāvests neatļauj Komūniju rokā. Tomēr viņš piekrīt dot indultu – likuma izņēmumu – ar zināmiem nosacījumiem: pirmkārt, to nevar piemērot zemēs, kur komūnija rokā nav jau iedibināta prakse; otrkārt, valstīs, kur tas jau notiek, bīskapiem ir jāapstiprina šī prakse “ar aizklātu balsojumu un divu trešdaļu balsu vairākumu”. Papildus tam Svētais Krēsls noteica septiņus noteikumus komūnijai rokā; neievērojot šos noteikumus, indults tiek zaudēts. Pirmie trīs noteikumi attiecas uz: 1) cieņu pret lajiem, kuri turpina tradicionālo praksi (stāvot uz ceļiem, pieņem komūniju uz mēles), 2) laju cieņu pret Euharistiju un 3) laju ticības stiprināšana reālajai klātbūtnei.

1975. un 1976. gadā Jozefs Bernardins, ASV katoļu Bīskapu konferences prezidents neveiksmīgi mēģināja savākt divas trešdaļas bīskapu balsu par labu Komūnijas saņemšanai rokā. Nākamajā gadā, kurā beidzās Bernadina prezidēšanas termiņš, bija pēdējais mēģinājums. Bernadins prezidenta postenī iecēla arhibīskapu Kvinnu, savu tiešo sekotāju, kā galveno lobētāju Komūnijai rokā.

Procedūras laikā kāds drosmīgs bīskaps pieprasīja veikt aptauju, kurā katram bīskapam tika jautāts, vai Komūnija rokā ir plaši izplatīta viņa diecēzē, jo bez šīs prakses plašā pielietojuma attiecīgajā laikā indulta pirmais noteikums nav ievērots. Protams, visi zināja, ka Komūnija rokā ASV iepriekš nebija ieviesta praksē.

Lai gan minēto prasību rakstiski atbalstīja vēl pieci bīskapi, Bernadins priekšlikumu noraidīja kā neatbilstošu kārtībai. Sekoja balsošana un... vēlreiz netika sasniegts divu trešdaļu vairākums. Tomēr ar to lieta nebeidzās. Bernardins nolēma (nelikumīgi) sākt vākt “klātneesošo balsis”no katra bīskapa, ko varēja atrast, ieskaitot emeritētos, kas vairs neadministrēja nevienu diacēzi. Galu galā skaits tika pievilkts tā, lai kopsummā sanāktu divu trešdaļu vairākums. 

 

VAI ŠIE PĀVESTA PĀVILA VI NOTEIKUMI TIKA IZPILDĪTI?

Kā tad ir ar pāvesta Pāvila VI noteikumiem, kurus neievērojot, var zaudēt indultu?

1) Cieņa pret lajiem, kuri turpina tradicionālo praksi

Bieži tiek saņemti ziņojumi par priesteriem, kuri atsaka tiem, kas vēlas saņemt komūniju uz mēles, stāvot uz ceļiem. Un pat par priesteriem, kas tos aprāj. Mans draugs stāstīja, ka ceļojumā apmeklējot Misi, viņš nometās ceļos un vēlējās saņemt komūniju uz mēles, bet Svētās Komūnijas dalītājs atteica viņam un aizgāja prom. Viņš palika gaidot, tad priesteris pienāca klāt un sacīja: “Celies dēls, mēs šeit tā nedarām.” Par šo gadījumu tika ziņots. Jebkurš priesteris, tā rīkodamies, smagi pārkāpj kanonu.

2) Uzturēt laju cienīgu attieksmi pret Euharistiju

Kāda diakona stāstītais liek nodrebēt šausmās. Kāda māte dalās ar savu bērnu tā, it kā tas būtu cepums; kāds cits ņem to līdzi, izejot no baznīcas; ne mazāk kā reizi mēnesī ir redzēti zemē nokrišanas gadījumi, Euharistija ir atrasta dziesmu grāmatās, zem soliem, “atpūtas telpās” un autostāvvietās.

Vatikānā neatļauj pieņemt komūniju uz rokas... Viens no iemesliem ir tas, ka tūristi ņem to līdzi kā suvenīru no Romas.

Nesen mani satrauca kāds, kas nepieņēma Komūniju uz vietas; pēc Mises es puisi apturēju, un viņš to izvilka no krekla kabatas. Izskatījās, ka viņš nebija katolis un nezināja, ko ar to darīt. Bet jo sevišķi šajā laikā esmu noraizējies par sātaniskajiem kultiem, kas lieto Euharistiju savos rituālos...

3) Stiprināt laju ticību patiesajai Klātbūtnei:

1950. gadā 87% ticēja Kristus reālajai klātbūtnei Euharistijā, šodien tas sarucis līdz 34%. Zaimojošais un steidzīgais veids, kādā Komūnija rokā tika uzspiesta pēc Vatikāna II koncila, noveda pie plaši izplatītās necieņas un radīja lielas ciešanas daudziem Baznīcā. Tas dezorientēja daudzus cilvēkus, kas pilnīgi pamatoti – īpaši redzot neseno nomācošo ticības zaudējumu Euharistijai kā Klātbūtnei – baidās, ka pati Katoliskās ticības būtība ir apdraudēta.

Tādējādi redzam, ka pāvesta Pāvila VI nosacījumi ne tuvu netiek īstenoti.

 

RUNĀ ZINĀTNIEKI UN SVĒTIE

Kāpēc uz ceļiem?

Pāvests Benedikts XVI ir atzīmējis, ka mešanās uz ceļiem ir “kristīgās kultūras izpausme, kas esošo kultūru pārveido ar dziļāku Dieva pieredzi un apzināšanos”. Viņš atgādina, ka “vārds proskyneinJaunajā Derībā vien sastopams 59 reizes, no kurām 24 – Apokalipsē, debesu liturģijas grāmatā, kas Baznīcai tiek pasniegta kā liturģijas standarts.”

Savā grāmatā “Liturģijas gars” pāvests Benedikts atgādina Tuksneša tēvu stāstu, kurā Dievs licis velnam parādīties kādam Abbam Apollo. Viņš bijis melns un neglīts, ar biedējoši tieviem locekļiem, bet pats pārsteidzošākais, viņam nebijis ceļgalu. Nespēja nomesties uz ceļiem tiek uzskatīta par pašu velnišķības būtību. ”

 

KĀPĒC PIEŅEMT UZ MĒLES?

Neskatoties uz plaši izplatīto praksi saņemt Komūniju rokā, vispārējā kārtība to saņemt uz mēles nav mainījusies. Piemēram, bīskaps var aizliegt saņemt to rokā, bet nevis uz mēles. Baznīca stingri atbalsta pēdējo, bet ne pirmo. Attiecībā uz Komūniju rokā Baznīca runā piesardzīgi daudzo pārkāpumu dēļ, kas bieži pavada šo praksi.

Svētais Akvīnas Toms, attiecībā uz Komūniju rokā, atgādina ... ka godbijība prasa, lai tikai konsekrētais varētu pieskarties Vissvētākajam Sakramentam. Viņš raksta:

Kristus Miesas izsniegšana piederas priesterim triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš konsekrē Kristus personā. Otrkārt, tāpēc, ka priesteris ir iecelts starpnieks starp Dievu un cilvēkiem, tā ka viņam ir pienākums upurēt cilvēku dāvanas Dievam, un viņam pienākas konsekrētās dāvanas nodot cilvēkiem. Treškārt, tāpēc, ka aiz cieņas pret šo sakramentu neviens tam nepieskaras, kā tikai tas, kurš ir iesvētīts, tāpēc korporāls un kauss ir iesvētīti, tāpat arī priestera rokas, lai pieskartos šim sakramentam. Tāpēc nevienam citam nav tiesību tam pieskarties, izņemot gadījumus, kad tas ir nepieciešams – piemēram, ja tas nokristu zemē, vai citos ārkārtas gadījumos.

Savā apustuliskajā vēstulē Dominicae Cenaepāvests Jānis Pāvils II arī apgalvo:

Cik gan daiļrunīgs, kaut arī ne pēc senās paražas, ir roku svaidīšanas rituāls mūsu latīņu ordinācijā, jo tieši šīm rokām ir vajadzīga īpaša Svētā Gara žēlastība un spēks. Pieskarties svētajām lietām un izdalīt tās ar savām rokām ir ordinēto privilēģija, kas norāda uz aktīvu dalību Euharistijas kalpošanā.”

Māte Terēze ir sacījusi: “Lai kur pasaulē es dotos, visvairāk mani apbēdina tas, ka redzu cilvēkus saņemam Komūniju rokā.” Pat dižais pāvests Jānis Pāvils II teica: “Ir apustuliskā vēstule par īpašu atļauju tam [Komūnijai rokā]. Bet es jums saku, ka neatbalstu un neiesaku šo praksi.”

 

KĻŪSTI MAZS, LAI VARĒTU PACELTIES

Komūnija uz mēles veicina godbijības un dievbijības sajūtu. Pakāpties pie dievgalda nomesties ceļos un pieņemt uz mēles ir pilnīgas un netraucētas pazemības akts. Šajā pozā saņemot Kristus Miesu, tu kļūsti mazs, lai tad kļūtu lielāks. Tam nepieciešama gribas pakļaušana un skaidra apzināšanās, ko un kāpēc tu dari, un kas ar tevi notiek.

Atklāti sakot, mums vajadzētu ne tikai pazemoties, bet arī bīties, vai esam pietiekami sagatavojušies saņemt Sakramentu. Ceļos nomesties nozīmē, ka tu nevari vienkārši pieiet un saņemt to, nezinot, kā tas pareizi darāms. Tas prasa ne tikai koncentrēšanos un mērķa apzināšanos, bet arī kaut ko citu, kaut ko tādu, kas pielūgsmē ir zudis divās paaudzēs.

Tas prasa svētuma apzināšanos. Tāpat kā Pēterim, Jēkabam un Jānim mūsu pārveidotā Kunga priekšā, tas mums prasa nomesties ceļos brīnuma priekšā. Tas prasa, lai mēs ne tikai pilnībā saprotam notiekošo, bet lai pilnībā novērtējam elpu aizraujošo dāsnumu. Tas prasa mums sajust, ko īsti nozīmē “Euharistija” – pateicība Dievam, kuru saņemam.

 

 

Fr. Richard Heilman, Truth about communion in the hand while standing, romancatholicman.com

Pēdējo reizi rediģēts Ceturtdiena, 04 Jūnijs 2020 11:49