Laudato si, diskutabla pašsvinēšana

Pirmdiena, 25 Maijs 2020 22:54

/Stefano Fontana/*

24. maijā apritēja piektā gadskārta pāvesta Franciska apkārtrakstam Laudato si. Vatikānā plānotas aktivitātes nedēļas garumā, starp kurām ir kopīga lūgšana par integrālo ekoloģiju, bet svinības turpināsies veselu gadu. Šī iniciatīva pārsteidz. Pijs XI svinēja pirmās sociālās encilikas Rerum novarumčetrdesmito, nevis piekto, gadskārtu, kad autors, pāvests Leons XIII bija jau miris pirms 28 gadiem, nevis ar autoru, kas joprojām ir dzīvs. Un galu galā tas bija liela mēroga dokuments!

Bet plaša un gara jubilejas gada rīkošana par godu Laudato si ir kontrastā ar šīs enciklikas objektīvo nozīmi un liek domāt, ka šī ideja ir mākslīgi veidotas kultūras instruments. Tā nav tikai enciklika, bet veselas darbības programmas karogs.

Laudato si ir stādīta priekšā kā sociālā enciklika, kas turpina iepriekšējo pāvestu sociālo maģistēriju, taču daudzi eksperti norāda, ka tas tā nav. Arī iepriekš vides tēma jau ir tikusi aplūkota, taču tikai kā daļa no citām tēmām, bet ne kā galvenais un pamata kritērijs. Turpretī enciklikā Laudato si vides jautājums nokļūst Baznīcas rūpju centrā, kas ir kontrastā ar visu iepriekšējo tradīciju. Runa nav tikai par dabas un sabiedrības savstarpējo saistību, to jau iepriekš uzsvēra Caritas in veritate: “Jebkurš kaitējums sabiedriskajai solidaritātei un draudzībai izsauc vides bojājumu, tāpat kā vides degradācija izsauc neapmierinātību sociālajās attiecībās” (n. 51) – bet nemēģinot padarīt ekoloģiju par kompleksā skatījuma pamatu. Šis solis, kas pats par sevi ir problemātisks, nesaskan ar iepriekšējo mācību.

 

Ja “ekoloģiskās atgriešanās” koncepts nozīmē, ka ekoloģiskā perspektīva tiek pieņemta par kompleksā skatījuma pamatu uz sociālo jautājumu, tad to vajadzētu noraidīt. Ģimenes un dzīvības tēmas spēj labāk veikt šo uzdevumu un būt par sociālo problēmu krustpunktu. Kāpēc gan neveltīt vienu īpašu nedēļu vai pat veselu gadu dzīvības tēmai, kas ir daudz svarīgāka nekā bioloģiskā daudzveidība, ņemot vērā, kāds slaktiņš notiek abortos.

 

Enciklikā plaši tiek izmantoti socioloģiskie dati, lai pamatotu tēzi, ka klimata izmaiņām un vides degradācijai antropiskais cēlonis, taču tā ir gluži pretēja tēzei, ko atbalsta citi pētnieki, proti, ka problēmas rodas nevis no pārāk lielas attīstības, bet gan no attīstības trūkuma.

Tas rada nopietnas problēmas. Nav pareizi, ka augstākā maģistērija dokuments balstās uz vienu vai otru zinātnisku hipotēzi, jo, pirmkārt, debates vēl turpinās un joprojām nav skaidru secinājumu; otrkārt, aiz dažādiem zinātniskas domas strāvojumiem slēpjas materiāla un ideoloģiska rakstura intereses, un nav piemēroti, ka tos par saviem padara Baznīcas autoritātes; un beidzot – maģistērija kompetencē nav izteikties par notiekošo procesu zinātniskajiem cēloņiem.

 

Sociālās zinātnes ir elements, kas sociālām enciklikām ir jāņem vērā. Taču šī disciplīnas neveido Baznīcas sociālās mācības pamatu un uz to apsvērumiem nevar balstīt maģistērija bāzi. Tas nozīmē prāta lomas samazināšanu, nevis paplašināšanu, kā to skaidroja Benedikts XVI Caritas in veritate 31. paragrāfā.

 

Tādējādi Laudato si enciklikas ievietošana Baznīcas sociālās mācības gultnē ir problemātiska. Vēl vairāk, daži eksperti apgalvo, ka šī enciklika nevar pieprasīt no ticīgajiem tādu piekrišanu, kā tas būtu atbilstoši pāvesta enciklikām. Tas galvenokārt attiecas uz to plašo nodaļu, kur enciklikā bez jebkādas filtrācijas tiek iestrādāti pretrunīgi viedokļi par vides degradācijas cēloņiem. Tas izraisa jautājumu par to, cik saistoša šī enciklika ir katoļiem un kādā mērā to vispār var uzskatīt par tipisku maģistērija dokumentu.Tādējādi Laudato si, proporcionāli savu diskutablo lappušu skaitam, ir vāja enciklika savā maģistēriālajā struktūrā. Enciklikas saturs un valoda īpaši neatšķiras no vides kustību izteiksmes formas. Dabu ir paredzēts nodot nākamajām paaudzēm kā aizdevuma atmaksu, un vietējās kultūras jāsargā tādā pašā veidā kā bioloģiskā daudzveidība. Piekrišana plaši izplatītām katastrofu prognozēm ir savienota ar brīvprātīgu ekonomisko lejupslīdi. Enciklikas princips “viss ir saistīts” ir apšaubāmās nozīmes princips, to viegli var pārprast kā gnostisku un naturālistisku saistītu ar “ekoloģisko atgriešanos”. Kamēr lappuse pēc lappuses tiek veltītas vides tēmai, tikai garāmejot enciklika piemin abortus (n.120), embriju iznīcināšanu (n.136) un ģimeni. Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI jēdziens “cilvēka ekoloģija” tiek pārveidots jaunajā “integrālajā ekoloģijā”, kur “viss ir saistīts”.

 

Acīmredzama ir disproporcija starp Laudato si saturuun tās piektās gadskārtas svinēšanu. Līdzās šaubīgajam pompozajam pašsvinēšanas stilam var pamanīt galvenokārt vēlmi reklamēt encikliku kā “notikumu”, kas ir pacelts kā karogs jaunajam – friendly – attiecību veidam ar pasaules valodu un izjūtu.

 

Avots: Stefano Fontana, Laudato Si', un'autocelebrazione discutibile, lanuovabq.it

*Stefano Fontana ir žurnālists un rakstnieks, Baznīcas sociālās mācības, politiskās filozofijas, politikas un ticības problemātikas pētnieks. Viņš ir arī kardināla Van Tuana Baznīcas sociālās mācības novērošanas centra direktors.

Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 10 Jūnijs 2020 10:40