Ne fanātiķis, bet patiesas žēlsirdības pāvests. Lūk, kā šodien Racingers apraksta Jāni Pāvilu II

Piektdiena, 22 Maijs 2020 14:31

Atzīmējot Jāņa Pāvila II dzimšanas simtgadi, 2020. gada 18. maijā Džozefs Racingers / Benedikts XVI ir ieskicējis šī svētā pāvesta profilu Krakovas arhidiecēzei. Piedāvājam iepazīties ar šī raksta centrālo sadaļu. Pilns teksts, daudz plašāks un papildināts ar citiem ļoti saistošiem materiāliem, ir lasāms šajā Katoļu ziņu aģentūras lapā:“100 years ago, on May 18…”

Kardināls Vojtiła tika ievēlēts par Pētera pēcteci 1978. gada 16. oktobrī, baznīcai dramatiskā laikā. Koncila  apspriedes sabiedrībai tika atspoguļotas kā strīds par pašu ticību, kas, šķiet, grāva tās nekļūdīgo un nelokāmo pārliecību. Piemēram, kāds Bavārijas draudzes priesteris situāciju komentēja tā: “Beigu beigās mēs nokļuvām nepareizajā ticībā.” Šī sajūta, ka nekas vairs nav drošs, ka viss tiek apšaubīts, vēl vairāk uzliesmoja ar liturģiskās reformas ieviešanu. Jau gandrīz šķita, ka liturģija var radīt pati sevi. Pāvils VI slēdza koncilu ar enerģiju un apņēmību, bet pēc tās viņš saskārās ar arvien jaunām problēmām, kas galu galā apšaubīja pašas Baznīcas pastāvēšanu. Sociologi salīdzina tā laika Baznīcas stāvokli arsituāciju Padomju Savienībā Gorbačova laikā, kad reformas procesā sabruka spēcīgā Padomju valsts struktūra.

 

Tāpēc jauno pāvestu gaidīja faktiski gandrīz neiespējams uzdevums. Tomēr jau kopš pirmā brīža Jānis Pāvils II izraisīja jaunu entuziasmu par Kristu un Viņa Baznīcu. Pontifikāta inaugurācijas uzrunā viņš teica: “Nebīstieties! Atveriet, atveriet plaši durvis Kristum!” Šis aicinājums un noskaņa raksturoja visu viņa pontifikātu un padarīja viņu par atbrīvojošu Baznīcas atjaunotāju. To noteica fakts, ka jaunais pāvests nāca no valsts, kurā Koncils tika pozitīvi uzņemts kā priekpilns atjaunojums, nevis kā  šaubas un nenoteiktība.

Pāvests apceļoja pasauli, veicot 104 pastorālās vizītes, sludinot Evaņģēliju kā prieka vēsti, šādā veidā skaidrojot pienākumu aizstāvēt visu Labo un pārstāvēt Kristu.

Savās 14 enciklikās viņš vispusīgi un cilvēciski vienkārši iztirzāja Baznīcas ticību un tās mācību. Šādi rīkojoties, viņš neizbēgami izraisīja pretrunas šaubu un neskaidrību māktajā Rietumu baznīcā.

 

Mūsdienās šķiet svarīgi definēt patieso centru, skatupunktu, no kura varam lasīt dažādos tekstos ietverto vēstījumu. Mēs to varējām pamanīt viņa nāves stundā. Pāvests Jānis Pāvils II nomira pirmās Dieva Žēlsirdības svētdienas rītausmā. Vispirms ļaujiet man pievienot īsu personisku piezīmi, kas, šķiet, ir svarīgs pāvesta dabas un darba aspekts. Jau no paša sākuma Jāni Pāvilu II dziļi aizkustināja Faustīnas Kovaļskas vēsts, kas uzsvēra dievišķo žēlsirdību kā būtisku kristīgās ticības centru. Viņa bija cerējusi uz šādas svētku dienas nodibināšanu. Pēc apspriešanās pāvests izvēlējās Lieldienu otro svētdienu. Tomēr pirms galīgā lēmuma pieņemšanas viņš lūdza Ticības mācības kongregāciju izteikt savu viedokli par šī datuma piemērotību. Mēs atbildējām noraidoši, jo tik senu, tradicionālu un jēgpilnu dienu kā “in Albis” (Baltā) svētdiena, kas noslēdz Lieldienu oktāvu, nevajadzētu pieblīvēt ar modernām idejām. Svētajam tēvam noteikti nebija viegli pieņemt mūsu atbildi. Tomēr viņš to darīja ar lielu pazemību un kārtējo reizi ieņēma mūsu negatīvo atbildi. Visbeidzot, viņš formulēja priekšlikumu, kas atstāja Lieldienu otro svētdienu tās vēsturiskajā formā, bet Dieva Žēlsirdību iekļāva tās sākotnējā vēstījumā. Bieži ir bijuši līdzīgi gadījumi, kad mani pārsteidza pāvesta dziļā pazemība, kad viņš atteicās no paša lolotām idejām, jo nevarēja atrast oficiālo orgānu apstiprinājumu, kas jāprasa saskaņā ar noteiktajām normām.

 

Kad Jānis Pāvils II ar pēdējiem elpas vilcieniem šķīrās no šīs pasaules, tikko bija beigusies Dieva Žēlsirdības svētdienas pirmo vesperu lūgšana. Tas apgaismoja viņa nāves stundu: Dieva žēlsirdības gaisma ir kā mierinošs vēstījums pār viņa nāvi. Pāvests savā pēdējā grāmatā "Atmiņa un identitāte", kas tika publicēta viņa nāves priekšvakarā, atkal apkopoja dievišķās žēlsirdības vēsti. Viņš norādīja, ka māsa Faustīna nomira pirms Otrā pasaules kara šausmām, bet jau sniedza Kunga atbildi uz visu šo neizturamo konfliktu. Tas ir tā, it kā Kristus gribētu caur Faustīnu pateikt: “Ļaunais neiegūs galīgo uzvaru. Lieldienu noslēpums apliecina, ka labais galu galā būs uzvarošs, ka dzīve uzvarēs nāvi un mīlestība – naidu ”.

 

Visu savu dzīvi pāvests centās subjektīvi, kā savu, pieņemt kristīgās ticības objektīvo centru – pestīšanas mācību, un palīdzēt to pieņemt citiem. Caur augšāmcelto Kristu Dieva žēlastība ir paredzēta katram indivīdam. Kaut arī šis kristīgās eksistences centrs mums tiek dots tikai ticībā, tas ir filozofiski nozīmīgs, jo, ja Dieva žēlsirdība nebūtu fakts, tad mums būtu jāatrod ceļš pasaulē, kur labās vērtības galīgais spēks pret ļauno nav atpazīstams. Visbeidzot, pāri šai objektīvajai vēsturiskajai nozīmei, noteikti katram ir jāzina, ka galu galā Dieva žēlsirdība ir stiprāka par mūsu vājumu. Vēl jo vairāk, ir saskatāma Jāņa Pāvila II vēsts iekšējā vienotība un pāvesta Franciska pamatnodomi: Jānis Pāvils II nav morāles fanātiķis, kā daži viņu ir tēlojuši. Ar dievišķās žēlsirdības centrālo nozīmi viņš dod mums iespēju pieņemt morāles prasības cilvēkam, pat ja mēs nekad to nevaram pilnībā izpildīt. Turklāt mūsu morālie centieni tiek uzņemti ar dievišķo žēlsirdību, kas izrādās spēks, kas dziedina mūsu vājumu. [..]

 

 

Avots: Sandro Magister, Not a Rigorist Pope, But One of True Mercy. Here's How Ratzinger Describes John Paul II Today, www.magister.blogautore.espresso.repubblica.it

 

 

 

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 22 Maijs 2020 14:37