“Nevienam bīskapam nav tiesību aizliegt publiskas Mises”

Pirmdiena, 11 Maijs 2020 11:21

“Baznīca nav atkarīga no valsts, tai jāaizstāv sava brīvība un neatkarība.” “Atcelt Svētās Mises nozīmē atteikties no sava uzdevuma, kas ietver pašreizējā laika ciešanu skaidrošanu ticības un Jēzus nāves un augšāmcelšanās gaismā. Jēzus kļuva patiess cilvēks ar miesu un dvēseli, mēs ticam miesas augšāmcelšanai, tāpēc fiziska klātbūtne ir nepieciešama”. Euharistija ir vienīgais patiesais Dieva pielūgsmes veids, tā ir visu citu liturģisko formu pamatā. Tas ir apkaunojoši, ka daži bīskapi apgalvo, ka Euharistijas nozīme ir pārspīlēti pārvērtēta.” Ar Daily Compassrunā kardināls Gerhards L. Millers, bijušais Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts.

Šis vīruss kļuva par traģēdiju daudziem cilvēkiem, tieši tāpēc Baznīcai ir pienākums parādīt ciešanu un cilvēciskās eksistences jēgu mūžīgās dzīves perspektīvā, ticības gaismā. Publiskās Mises atcelšana ir atteikšanās no šī uzdevuma, tā ir Baznīcas degradēšana līdz atkarībai no valsts. Tas ir nepieņemami. Telefona sarunā ar Daily Compasskardināls Gerhards L. Millers ļoti skaidri izsakās par to, kas notiek Itālijā un daudzās citās valstīs.

Jūsu Ekselence, daudziem ticīgajiem slimības izraisītās ciešanas papildināja vēl ciešanas no Mises aizlieguma un ierobežojumi bēru rīkošanā; vēl sliktāk, viņi domā, ka Baznīcas hierarhija to attaisno.

Tas ir ļoti nopietni, tas ir sekulārisms, kas iespraucies Baznīcā. Viena lieta ir veikt piesardzības pasākumus, lai samazinātu inficēšanās risku, cita lieta ir aizliegt liturģiju. Baznīca nav valsts klients, un nevienam bīskapam nav tiesību šādā veidā aizliegt Euharistiju. Vēl vairāk, mēs esam pieredzējuši, ka bīskapi soda priesterus par Mises svinēšanu pat tikai dažām personām, tas nozīmē, ka viņi uzskata sevi par valsts amatpersonām. Bet mūsu virsgans ir Jēzus Kristus, nevis Džuzepe Konte vai kāds cits valsts vadītājs. Valstij ir savi uzdevumi, bet baznīcai – savi.

Šķiet, ka daudziem ir grūti savienot pienākumu pret valsti ar nepieciešamību publiski pielūgt Dievu.

Mums ir jālūdzas arī publiski, jo zinām, ka viss ir atkarīgs no Dieva. Dievs ir visa sākums, bet vēl ir kāds sekundārs cēlonis, kas iet caur mūsu brīvību. Mēs, ierobežotas radības, nezinām, cik daudz no tā, kas notiek, ir atkarīgs no Dieva cēloņsakarības un cik daudz – no mums pašiem: tā ir lūgšanas jēga. Mums jālūdz Dievs, lai spētu pārvarēt savas personīgās un sabiedriskās dzīves izaicinājumus, taču neaizmirstot pārpasaulīgo dimensiju, šo mūžīgās dzīves redzējumu un ciešo vienību ar Dievu un Jēzu Kristu pat mūsu ciešanās. Mēs esam aicināti katru dienu ņemt krustu uz saviem pleciem, bet mums ir jāskaidro arī ticīgajiem viņu ciešanas saskaņā ar Evaņģēlija kritērijiem. Aizliegums piedalīties liturģijā ved pretējā virzienā. Noteiktu ārēju aizsardzības pasākumu veikšana ir valsts uzdevums, bet mūsu uzdevums ir aizstāvēt Baznīcas brīvību un neatkarību, kā arī Baznīcas prioritāti garīgajā dimensijā. Mēs neesam valstij pakļauta aģentūra.

Daudzi, ieskaitot priesterus un bīskapus, saprot, ka pastāv liels risks pārprast liturģijas nozīmi ar Svētās Mises straumēšanu un izplatīšanu TV.

Šīs formas nevar aizstāt Misi. Protams, atrodoties cietumā, koncentrācijas nometnē vai citos ārkārtējos apstākļos, var garīgi piedalīties Euharistijā, taču tā nav normāla situācija. Dievs deva mums miesu un dvēseli. Dievs pavadīja savus ļaudis vēstures gaitā, Viņš atbrīvoja tos no verdzības Ēģiptē, viņš to nedarīja virtuāli. Jēzus, Dieva Dēls, kļuva miesa, mēs ticam miesas augšāmcelšanai. Tāpēc fiziskā klātbūtne mums ir absolūti nepieciešama. Tā ir vajadzīga mums, nevis Dievam. Dievam nav vajadzīgi sakramenti, bet mums gan. Dievs iedibināja sakramentus. Laulība nefunkcionē tikai garīgi, ir nepieciešama ķermeņa un dvēseles savienība. Mēs neesam platoniski ideālisti, mēs nevaram sekot Misei no mājām, izņemot īpašus gadījumus. Nē, mums jāiet uz baznīcu, jāsatiekas, jādalās Dieva Vārdā. Arī visa Baznīcas leksika norāda uz šo vajadzību: Svētā komūnija; komūnija ir sanākšana kopā; Baznīca ir kopā saaicināti Dieva ļaudis. Psalmā teikts: "Cik labi un skaisti ir tas, ka brāļi dzīvo kopā".

Daži teologi un bīskapi uzskata, ka Euharistijas nozīme ir pārvērtēta, ka svētdienas Mise nav nepieciešama.
Ir arī tāds bīskaps kā Viktors Fernandezs, kurš lepojas ar to, ka ir pāvesta Franciska rakstu autors (ghost writer), kurš apgalvo, ka pienākums svētdienā doties uz Misi ir Baznīcas ieviests bauslis. Tas ir vēl viens postošas ​​teoloģiskās formācijas piemērs. Trešais bauslis ir pamatots dievišķajos likumos: jūdiem ir pienākums svētīt Tā Kunga dienu. Mums, kristiešiem, tā ir Augšāmcelšanās diena. Tas ir arī Jēzus dotais bauslis: “Dariet to manai piemiņai”. Un svētais Pāvils saka: “Katru reizi, kad jūs ēdat šo maizi un dzerat no šī biķera, jūs pasludināt Kunga nāvi” (1 Kor11, 26). Tas ir patiesais Jēzus glābjošās nāves un augšāmcelšanās attēlojums. Misē mēs piedalāmies Lieldienu noslēpumā. OtraisVatikāna Koncils to skaidri pasludināja dokumentos Sacrosanctum Concilium un Lumen Gentium (11.). Tomēr ir bīskapi, kas domā, ka daļa ticīgo ir pārāk pieķērusies Euharistijai. Tas ir absurds. Euharistija ir vienīgā patiesā Dieva pielūgsme caur Jēzu Kristu. Tā nav viena no daudzām liturģijas formām, toties visu citu liturģijas formu pastāvēšanas pamats ir Euharistija. Viss saņem spēku un būtību no Euharistijas.

Vai jūs saskatāt arī skaidru uzbrukumu Euharistijai, Baznīcas sirdij?

Jā. Atceraties tos, kuri pirms Amazones Sinodes un tās laikā kategoriski apgalvoja, ka pamatiedzīvotājiem absolūti nepieciešama Euharistija un tādēļ nepieciešams ordinēt precētus vīriešus. Tagad tie paši cilvēki nekaunīgi apgalvo tieši pretējo, ka mums nav vajadzīga Euharistija. Viņi spriež līdzīgi kā protestanti, aizmirstot to, ka centrālais diskusiju objekts kopš protestantu reformācijas sākuma ir Euharistija. Un tagad ir bīskapi, kuri sevi dēvē par katoļiem, bet nesaprot Euharistijas centrālo vērtību. Tas ir īsts skandāls: viņi esot tie nelokāmie, patiesie garīdznieki, nevis tie, kas nopietni uztver Jēzus vārdu un Baznīcas mācību. Tā ir kropla domāšana. Un šis “modernais" katolicisms ir pašiznīcinoša ideoloģija. Īpaši Itālijā, kā arī citur, ir vajadzīgi svētā Kārļa Boromeja vēriena bīskapi, un ikvienam Kūrijā vajadzētu ņemt piemēru no kardināla Roberto Bellarmino.

Pēdējos mēnešos esam dzirdējuši, kā bīskapiju vadītāji bieži apgalvo, ka pirmais pienākums ir aizsargāt veselību.

Šī ir buržuāziska, sekularizēta baznīca, nevis baznīca, kas dzīvo pēc Jēzus Kristus Vārda. Jēzus teica: "Vispirms meklējiet Dieva Valstību". Ko vērta ir dzīve, visi pasaules labumi, ieskaitot veselību, ja tu zaudē savu dvēseli? Šī krīze ir parādījusi, ka daudzi no mūsu garīdzniekiem domā tāpat kā pasaule, viņi sevi uztver kā sociālās reliģiskās sistēmas ierēdņus, nevis kā tādas baznīcas ganus, kura ir tuvībā ar Dievu un cilvēkiem. Vienmēr jāapvieno ticība un saprāts. Protams, mēs neesam fideisti, neesam kā kristīgās sektas, kuras apgalvo, ka nav vajadzīgas zāles, ka mēs uzticam sevi tikai Dievam. Sevis uzticēšana Dievam nav pretrunā ar visa mūsdienu medicīnas piedāvātā atzīšanu. Bet mūsdienu medicīna neaizstāj lūgšanu: tās ir divas dimensijas, kuras nevajadzētu atdalīt, ne arī uztiept.

Lai attaisnotu publiskās Mises atcelšanu, daži ir teikuši, ka esam atbildīgi par cilvēku nāvi, ja inficējam citus.

Arī ārsti uzņemas šo risku, risks pastāv katrā cilvēka darbībā. Ir skaidrs, ka jāuzmanās, lai neapdraudētu citu dzīvību un veselību, taču tā nav augstākā vērtība. Diemžēl šī situācija mums ir parādījusi, ka daudziem labiem priesteriem un bīskapiem trūkst teoloģiskā pamata, lai pārdomātu šo situāciju un pieņemtu lēmumu, kas atbilst Evaņģēlijam un Baznīcas mācībai.

Iespējams, tieši šī iemesla dēļ daudzi bīskapi noraidīja Itālijas ticīgo lūgumu konsekrēt Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Kas Itālijas gadījumā tika veikts kā veltīšanās akts, un galu galā tika izdarīts nolaidīgi un negodīgi.

Nepietiekami ir novērtēts pārdabiskais aspekts. Mēs esam iegrimuši naturālistiskajā uztverē, kas nāk no apgaismības. Baznīcu, Žēlastību, sakramentus nevar izskaidrot dabiskajā dimensijā. Mūsu kristīgās reliģijas sirds ir pārpasaulīgais Dievs, kurš mūsu dzīvē kļūst par imanenci. Viņš ir Kristus, patiess cilvēks un patiess Dievs caur savu Iemiesošanos.

Ir gandrīz tā, it kā mēs būtu nolaidušies līdz pasaules līmenim, kas domā tikai dabiskos jēdzienos, un mēs to saucam par reālismu.

Tā ir pragmatisma ideoloģija. Piemēram, šodien baznīcā valda ideja, ka ir nepieciešami bīskapi, kas ir tikai pragmatiski mācītāji. Bet bīskaps ir Vārda vēstnesis, viņam ir jāskaidro Vārds. Svētais Pāvils un Svētais Pēteris nebija muļķi, Baznīcas tēvi nebija vienkārši pragmatiķi, viņi pārdomāja kristīgo ticību un tās nozīmi. Labam ticības skolotājam jāspēj izskaidrot šo situāciju, balstoties uz ticību, tās pārdabiskajā nevis naturālistiskajā nozīmē. Vēlreiz jāsaka, ka abām dimensijām ir jābūt kopā: mēs nevaram reducēt cilvēka eksistenci tikai uz dabu un arī nevaram domāt – kā apgalvo marksisti – ka kristietība attiecas tikai uz pēcnāves dzīvi. Jēzū Kristū mums ir vienotība starp vienu un otru. Labam kristietim ir jāprot būt labam ārstam un zinātniekam, un tas nav pretrunā ar uzticēšanos Dievam. Pastāv integrācija starp ticību un prātu, starp uzticēšanos Dievam un kompetenci dabaszinātnēs.

 

Riccardo Cascioli, «No Bishop has the right to prohibit public masses», newdailycompass.com