Liecības pandēmijas laikā. Itālijas bīskaps Derkole: “Atļaujiet publiskās Mises. Baznīcas nav infekcijas perēkļi”

Trešdiena, 29 Aprīlis 2020 23:29

/Aleksandrs Stepanovs/ Mēs dzīvojam savādā laikā. Kā baznīca dzīvo šajā spriedzes situācijā? Kas rūp cilvēkiem un ko viņi gaida no baznīcas vadības? Ierosinu par to padomāt, ieskatoties aktuālajā situācijā Itālijā tieši baznīcas vidē. Itālija vispārējā Baznīcā ir īpaša valsts, kur atrodas Katoliskās Baznīcas pārvaldes centrs, kur ir pāvests. Lēmumi un nostājas, kas veidojas tur, kā viļņi nonāk arī citās partikulārajās baznīcās. Pietiks minēt, ka kopš sv. Pētera bazilikas aizvēršanas, tika aizslēgtas arī katedrāles un baznīcas daudzās valstīs. 

Kopš 23. Marta visā Itālijā ir ievesta visstingrākā karantīna: darbojas tikai būtiskie pakalpojumi, kuros neietilpst baznīcas apmeklējums un publiski pieejami dievkalpojumi. Principā iedzīvotāji atrodas mājas arestā. Ielas tiek patrulētas, pārkāpēji bargi sodīti ar lielām soda naudām. Savukārt Svētās Mises ar tautas piedalīšanos ir liegtas kopš 8.marta un to nav strikti pieprasījis valdības dekrēts, jo sasakņā ar konkordātu valsts institūcijas neiejaucās baznīcas iekšējās lietās. 

Šajā situācijā daudzi katoļi vēstulēs, telefonsarunās un petīcijās prasīja bīskapiem cīnīties, lai tiek atjaunoti publiskie dievkalpojumi, jo ne no maizes vien cilvēks dzīvo. 26. aprīlī Itālijas bīskapu konference saņēma atteikumu no valdības, kas pakāpeniski atceļ ierobežojumus, izsludinot valstī karantīnas 2.fāzi, taču ignorē Baznīcas prasības. Kā šo situāciju pieņēma hierarhija un ticīgie, kas joprojām dzīvo lielu inficēšanās draudu situācijā?

Itālijas bīskapu konference (CEI) neierasti stingri reaģēja uz valdības lēmumu, uzsverot Ministru padomes priekšsēdētāja dekrēta nelikumību, jo tas “patvaļīgi liedz iespēju svinēt Svētās Mises ar tautas piedalīšanos. Padomes priekšsēdētājam un Zinātniski tehniskajai komitejai tiek atgādināts pienākums izšķirt viņu un Baznīcas atbildības jomas, dodot precīzus norādījumus par sanitārām normām, ļaujot Baznīcai organizēt kristīgās kopienas dzīvi, respektējot vajadzīgās sanitārās normas, taču saglabājot savu autonomiju.” CEI piebilst, ka “Itālijas bīskapi nevar pieņemt, ka tiek apdraudēta brīvība kulta praktizēšanā”.

No daudzu komentētāju viedokļa šie stingrie vārdi tomēr nāk par vēlu, jo CEI pļauj to, ko ir iesējusi ar savu iepriekšējo neitrālo nostāju liberālās valdības lēmumiem, kas bija vērsti pret dzīvību un ģimeni.

Reakcijas par valdības atteikumu Itālijas ticīgo vidū mutuļo. Viena no tām, kas interpretē daudzu Baznīcas cilvēku jūtas un domas, pieder Askoli Pičeno bīskapam Džovanni Derkole (Giovanni D’Ercole). Viņa stingrie un tiešie vārdi, ko var noskatīties video ierakstā (šeit), ir adresēti Itālijas premjeram Džusepem Konte sakarā ar valdības galvas lēmumu atteikt Itālijas bīskapu konferencei prasību atjaunot publiskos dievkalpojumus. Klausoties Itālijas bīskapa argumentos, jūt viņa vēlmi darīt visu, lai aizstāvētu ticīgo tiesības. Gribētos redzēt, ka arī Latvijā mūsu garīgie vadītāji mūs aizstāv ar tikpat lielu uzdrīkstēšanos un drosmi, bez aplinkiem saucot lietas īstajos vārdos.

“Tā bija auksta duša. Pēc daudziem solījumiem šķita, ka esam nonākuši pie vienošanās, bet Džusepes Konte vārdi bija kā dzirnavu akmeņi, kas nobloķēja dialogu, kas bija tiešām atklāts. Taču galu galā nav iespējams, ka mēs paliekam piemānīti. Mums jāskatās uz lietām objektīvi: baznīca nav infekcijas perēklis, nav jāizplata šāda ideja.”

Ar lielu uzsvaru bīskaps pārmet zinātniskajai komitejai, kas konsultēja Itālijas premjeru: “Kas jums teica, ka baznīca ir infekcijas perēklis?! Mūsu pieredze liecina, ka baznīca nav inficēšanās vieta. Vismaz mana bīskapa pieredze to apliecina.”

Tik tiešām, kā zinātniskā komiteja varēja pārbaudīt baznīcas kā iespējamo inficēšanās vietu, ja kopš karantīnas izsludināšanas publiskie dievkalpojumi nenotika? Paolo Gulisando no laikraksta La nuova bussola quotidianašaubās, vai zinātniskā komiteja vispār saprot un ir pārbaudījusi, kā notiek ticīgo ieiešana baznīcā: “Ar aizliegumu ticīgajiem piedalīties Svētajā Misē zinātniski tehniskā komiteja pierāda, ka viņiem nav skaidras idejas, kas ir baznīcas un kā notiek ticīgo aprite, paužot tolerances trūkumu, kam nekā kopīga ar zinātni”.   

Turpinot uzrunu, bīskaps Derkole garantē nopietnu attieksmi pret epidēmijas situāciju no Baznīcas darbinieku puses: “Turklāt mēs esam nopietni cilvēki, un mums rūp cilvēku veselība. Tās ir cilvēku tiesības – iet uz baznīcu. Tādējādi tā ir patvaļa, tā ir diktatūra, kas liedz reliģisko kultu, jo tās ir vienas no pamata tiesībām, un tur nevar būt nekādas tirgošanās.”

Bīskaps aizskāra ļoti jūtīgu jautājumu par mirušo izvadīšanu, kas pat bija liegta tuviniekiem, bet tagad jaunajā karantīnas fāzē atļauts būt klāt tikai piecpadsmit cilvēkiem: “Bēres jūs mums likāt rīkot kā suņiem, vienkārši aprokot… Cilvēki šajā sakarā ir par daudz cietuši. Taču atstājiet mūs mierā, mēs zinām, kā organizēt lietas. Mēs nesam sirdī mīlestību pret cilvēkiem. Neuztraucaties, mēs neesam pavirši cilvēki. Un mūsu priesteri ir pierādījuši, ka ir nopietni.”

Bīskaps atsauca atmiņā vienu no daudziem gadījumiem, kad policija, pārkāpjot savas pilnvaras, iejaucās dievkalpojuma norises laikā: “Jūs atceraties to priesteri, kuram baznīcā bija klāt seši cilvēki, kad ienāca policija? Redzējāt, ar kādu nopietnību viņš risināja šo situāciju? Mēs esam nopietni cilvēki, tāpēc jums sakām: ir nepieciešams, ka jūs apmierināt mūsu prasības pēc kulta brīvības, citādi mēs to paņemsim paši. Un, ja mēs to paņemsim, tad tikai tāpēc, ka tās ir mūsu tiesības.”

Itālijas bīskapa pieprasījums nāk no cilvēkiem, tāpēc viņš raksturoja, kā jutās cilvēki. ”Ja man izdodas noturēt mieru tautā, tad tikai tāpēc, ka es mīlu šos cilvēkus un cilvēki ir noguruši. Iegaumējiet, ka palīdzēt cilvēkiem ar lūgšanu nozīmē viņus noturēt miera rāmjos. Vai jūs zināt, cik daudz cilvēku izmanto lūgšanu kā līdzekli pret psiholoģiskiem traucējumiem? Cilvēki vairs nevar izturēt dzīvot lockdown situācijā, par kuru nemaz nezinām, kādus risinājumus tā galu galā atnesīs.  Mums ir nepieciešams atgūt brīvības telpu, un baznīcas ir šī brīvības telpa, kā arī cerības telpa. Baznīcas ir laboratorijas, kurā mēs cenšamies būvēt labāku nākotni visiem, arī tiem, kuri mūs ienīst vai netic baznīcai.”

Noslēgumā garīdznieks, kuram nav sveša arī diplomāta karjera, jo viņš ilgus gadus ir strādājis gan Svētā krēsla preses sekretariātā, gan Valsts sekretariātā, tomēr izvēlas pateikt tiešus vārdus bez diplomātijas, apliecinot, ka Baznīca nenāk pie valdības ar saliektu muguru un cepuri rokā lūgt nabaga dāvanas, bet vēlas atgūt tiesības, kas tai pieder: “Mums nav vajadzīgs jūsu labvēlīgs pakalpojums, jo mums ir tiesības, ko atgūt. Un šīm tiesībām ir jābūt atzītām, ne tāpēc, ka mēs to pieprasām, bet tāpēc, ka tas ir taisnīgi. Šo izgāšanos visas pasaules priekšā nepieciešams izlabot ar vienkāršu cieņas un tiesību atjaunošanu.”

 

Rikardo Kašoli, interneta laikraksta lanuovabq.it. direktors, redz, ka “laji, priesteri un bīskapi, jau iepriekš neapmierināti par Itālijas bīskapu konferences bezierunu padošanos valdībai, tagad gandrīz ir kara stāvoklī attiecībā pret bīskapu konferences vadību, kas rīkojas politiski, pilnīgi atdalīti no tautas, ko tai vajadzētu pārstāvēt.”  

Turpinājumā piedāvāju trīs vēstules, ko katrs varēs izvērtēt. Tās ir dažas no daudzām ticīgo vēstulēm, kas pārpludina sociālos tīklus un kas nekad neparādās oficiālajā baznīcas presē, interpretējot patiesās ticīgo jūtas un ilgas.

Daži komentāri var mums izklausīties akūti un pārāk negatīvi, taču neaizmirsīsim, ka tie, kas tos raksta, atrodas notikumu epicentrā. Iespējams, ka šeit, Latvijā, mums pietiek ar kādu aizlūgumu no Vatikāna, ar dažiem situācijai atbilstošiem viediem garīgiem vārdiem. Taču daudzi jo daudzi katoļi Itālijā uztver to kopainā ar hierarhijas aizliegumu piedalīties Misēs. Nav tā kā Itālijā, tāpat kā Latvijā trūkst garīdznieku, kas ir tuvi cilvēkiem un riskē ar dzīvību, aprūpējot slimos, bet tie drīzāk ir indivīdi, nevis baznīcas nostādne un misijas apziņa.

Protams, Itālijas situācija krietni atšķiras no mūsējās, taču varam atrast arī diezgan daudz kopīgu saskarsmes punktu. Nolasīsim galveno: mīlestību pret Baznīcu, ilgas pēc Dzīvības maizes, izpratni par bīskapu un priesteru misiju, bet arī vilšanos un gandrīz vai nodevību par dzīvās klātbūtnes un atbalsta trūkumu, slēpjoties aiz baznīcu mūriem. Vēstules izsaka ticīgo sāpes, kuras no vienas puses var klusi ciest kā Marijai pie krusta, bet no otras var izkliegt kā Kristum no krusta. Tā ir viela pārdomām, ar kādu drosmi, ar kādu pārliecību sludināsim Kristu Glābēju pēc karantīnas beigšanās, vai arī tad, kad tā tiks pasludināta vēlāk no jauna. 

 

***

“Romas Katoliskās un apustuliskās baznīcas ticīgais lajs, kāds vēlos palikt vienmēr.

Jūs esat pametuši Dieva tautu.

Jūs esat mūs ieslēguši ārpus Dieva baznīcas.

Jūs mums esat atņēmuši Dzīvības maizi un gribat nomērdēt badā.

Jūs vēlaties, lai Dievs nomirst kā cilvēku sirdīs, tā Baznīcas sirdī.

Noģērbiet savus svārkus un atstājiet Dieva namu, nepiespiežot mūs, kas gaidām jūsu lēmumus, pamest Baznīcu pret mūsu gribu.

Kas vēl paliks jūsu rīcībā pēc tam, kad valdība noņems visus aizliegumus?

Vai jūs to saklausīsiet, tāpat kā “dzirdējāt”, ka tā NEAIZLIEDZA Svētās Mises svinēšanu?

Dodiet mums atpakaļ Jēzu Euharistijā, nekavējoties atveriet baznīcas Svētās Mises svinēšanai!

Tā ir vēstule, ko lūdzu nogādāt Svētajam Tēvam.”

 

***

 

“Dārgie bīskapi un kardināli, vēlos, lai to zina arī visi pārējie,

mēs ejam cauri kādai absurdai un neizskaidrojamai situācijai, ko pasliktina jūsu nolaidība un remdenība tautas un visas kristietības priekšā. Tiek runāts, ka tiks no jauna atļautas daudzas aktivitātes, tikai ne baznīcas. Jums ir izdevies aizslēgt visas kulta vietas bez mazākās pretošanās, laupot Dieva tautai sakramentālo žēlastību un Svēto Misi, paslēpjoties aiz valdības lēmumiem un attaisnojot jūsu neizpildīto pienākumu trūkumu ar rūpēm par publisku veselību. Bet vai jums rūpēja dvēseļu pestīšana? Un dvēseļu spēcinājums? Ja jūs neticat Vissvētajai Euharistijai, labāk atkāpjaties, nekā turpiniet palikt maldos.

Ļaujiet, lai Baznīca, ko ir dibinājis Jēzus Kristus, var turpināt savu ceļu, dodot pieeju ticīgajiem tam, kas šajā brīdī viņiem visvairāk ir nepieciešams: Jēzus Euharistijā. Jāņa evaņģēlijs 6, 55: “Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība un Es viņu uzmodināšu pastarā dienā.” Jāņa evaņģēlijs 6, 62, 67–68: “Vai tas jūs apgrēcina? Vai arī jūs gribat aiziet? Kungs, pie kā lai mēs ejam? Pie Tevis ir mūžīgās dzīves vārdi.”

Lūk, ja jūs neticat mūžīgajai dzīvei, jūs arī neticat Euharistijas spēkam un Jēzum, kas dziedina visas slimības, nevarat teikt, ka piederat Romas Katoliskajai kristīgajai Baznīcai. Ar jūsu klusēšanu, nedodot nekādu ziņu par baznīcu atvēršanu, jūs ne tikai neesat piemērs cilvēkiem, bet gan iznīcināt kristīgo katoļu kopienu un neviltotu ticību, kas mīt ticīgo prātā un sirdī. Vai pēc tā jūs tiecaties? ...

Lai jums ir drosme atvērt durvis Kristum, kas ir atdevis savu dzīvību par visiem mums, līdzīgi kā tos atvēra priesteris Lino Viola, kurš policijas ielaušanās un iebiedēšanas gadījumā nevilcinājās ar stingrību liecināt par savu ticību uz Jēzu un Euharistisko upuri. Lk 19, 40: “Es jums saku, ja viņi klusētu, kliegtu akmeņi!”

 

***

Šeit savukārt ir piemērs, kā ticīgie lūdz bīskapiem to, kas viņiem ir visdārgākais pasaulē: "Dārgie bīskapi, lūdzu, atgrieziet mums Svēto Misi". Šeit ir maigā un pazemīgā lūguma piemērs, kas nevar neaizkustināt sirdis (skaties šeit).

***

Kāda priestera vēstule.

“Kopā ar mūsu tautu mēs ciešam no grūtībām un ierobežojumiem, kurām mūs visus pakļāva briesmu situācija. Mēs esam paklausījuši Dievam ar drošu sirdsapziņu, ka mīlēt tuvāko nozīmē pieņemt valdības izsludinātās normas. Mēs esam paklausījuši valdībai bez protestiem, bez draudiem, bez kliegšanas. Un es to izdarītu no jauna arī tagad kā līdz šim.

Taču šobrīd ir viens jautājums, ko apdomāt: kas mums ir nepieciešams? Patreizējo ierobežojumu atcelšanai jāiet tieši šajā virzienā: tas, pēc kā mums nav pilnīgas vajadzības, tiks atvērts vēlāk. Jā, tūlīt… Mums vajag darbu, naudu, izklaides. Es nesaku, ka tas nav pareizi, bet šīs svētās tiesības taču nav mazāk neatņemamas kā iespēja lūgties kopā, svinēt Kunga pielūgsmi, saņemt sakramentus. Mēs neprasām padarīt par obligātu dalību Svētajā Misē visiem Itālijas iedzīvotājiem, bet gan iespēju, ievērojot visas drošības normas, piedalīties dievkalpojumā tiem, kas vēlas tuvoties Dievam.

Katoļiem, tiem īstajiem, nevis “pieaugušiem”, kas nav atkarīgi no baznīcas, un kas neveic mājās dīvaini radošas un tukšas liturģijas, ir būtiski, ka ir dzīvības avots: avots, nevis krājums.

Nē, man nav bail no valdības pārspēka. Man nav bail no brīvības. Man nav bail no ticības brīvības sekām. Man ir bail no Dieva sprieduma: Viņš man jautās, ko esmu izdarījis, lai manai tautai nepietrūktu maizes. Es atbildēšu. Viņš man jautās, ko es esmu darījis, lai maniem cilvēkiem piedāvātu sakramentu žēlastību. Es vēlos, ka varētu atbildēt sekojoši: man nebija bail, es mēģināju, es samaksāju moceklības maksu. Man ir bail izniekot žēlastību, nevis zaudēt dzīvību.

Bīskapiem es lūdzu būt drosmīgiem: ir beidzies aizslēgtās augšistabas laiks. Mēs nevaram cerēt kaut ko atrisināt bez sakramentu žēlastības, kas tiek svinēti cilvēkiem un ar cilvēkiem. Ja tikai mēs neesam kā lepnie pelagiāņi, iedomājoties, ka esam tik stipri, lai dotu cilvēkiem mūs pašus, nedodot Dievu.

Kāds no jums, bīskapiem, man noteikti atgādinās, ka galu galā mums jābūt gataviem ciest: esmu gatavs, taču ne tam, lai ciestu svētā Dieva tauta. Bet tiem teologiem, kas man atgādina, ka mājas baznīca ir atbilde uz šodienas grūtībām, atbildu: ģimenes mājās bija ienākuši apustuļi un lauza Maizi, nevis rīkoja lētas izrādes par Jēzus ciešanām.

Jums, Dieva tautas dārgie brāļi un māsas, saku: es jums neatteikšu sakramentus! Esmu brīvs, lai samaksātu arī Mīlestības sekas!”

 

 

Avoti:

 www.aldomariavalli.it

 www.marcotosatti.com