God. Fultons Šīns. “Mūsu laikmeta zīmes: ANTIKRISTS”

Svētdiena, 26 Aprīlis 2020 16:51

Šis ir godināmā arhibīskapa Fultona Šīna pravietiskais sprediķis par antikristu, mūslaiku zīmēm, apokalipsi un gaidāmajiem pārbaudījumiem, kurā viņš sava laika kristiešiem sniedz arī trīs praktiskus padomus. Ikviens varēs atpazīt šīs zīmes, antikrista darbības iezīmes un valodu mūsdienu Baznīcā. 

Sprediķis tika translēts radioprogrammas “Iededziet savas lampas” (“Light Your Lamps”) rubrikā “Mūsu laikmeta zīmes”1947. gada 26. janvārī.

Dievs jūs mīl! Es vēlos, lai šie būtu mana sveiciena pirmie vārdi, jo ar tiem arī noslēgsies katra  mūsu pārraide.“Dievs jūs mīl” nozīmē to, ka Dievs ir mīlestība. Dievs jūs mīl, un tādēļ arī jums vajadzētu mīlēt Dievu.

Kā gan iespējams, ka tik nedaudzi saprot, cik nopietna ir mūsu pašreizējā krīze? Daļēji šādu situāciju nosaka tas, ka cilvēki nevēlas ticēt, ka laiks, kurā viņi dzīvo, varētu būt tik ļauns, turklāt šāds skatījums lielā mērā ietvertu apsūdzību arī sev pašiem. Taču kopskatā ir vērojama aina, ka pašu izveidotajos kritērijos iestigušajiem cilvēkiem trūkst objektīvas mērauklas, lai vērtētu savu laikmetu. Vienīgi tie, kas dzīvo no ticības, patiesi saprot, kas šodien notiek pasaulē. Mūsu Pestītājs varētu teikt mums to pašu, ko jau reiz sacīja sava laika saducejiem un farizejiem: “Vakaram iestājoties, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debesis sārtojas. Un rītā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. Debess izskatu jūs protat izskaidrot, bet laika zīmes nevarat saprast” (Mt 16, 2-3).

Vai mēs spējam saskatīt sava laika zīmes? Tās norāda uz divām neizbēgamām patiesībām. Pirmā patiesība ir tāda, ka esam nonākuši pie kāda posma beigām. Šis posms ir renesanses sadaļa pasaules vēsturē, kuras laikā visu lietu mērs bija cilvēks.

Mūsu acu priekšā jau iznīkst trīs modernās pasaules pamatuzstādījumi.

Vispirms mēs vērojam atsacīšanos no ekonomikas cilvēka, citiem vārdiem sakot, no uzskata, ka cilvēkam, kas ir augsti attīstīts dzīvnieks, nav nekādas citas sūtības, kā vien ražot un iegūt bagātības, bet pēc tam, gluži kā ganībās labi barotam lopam, sasniegt pilnvērtīgu gadu skaitu un nomirt.

Otrkārt, redzam, ka tiek atmesta ideja par to, ka cilvēks jau pēc dabas ir labs un viņam nav vajadzīgs ne Dievs, ne Dieva likumi,nedz arī Pestītājs, kas to paglābtu no grēka nestā ļaunuma, jo progress, pateicoties zinātnei, izglītībai un evolūcijai, iestājas automātiski, līdz kādu dienu tas ļaus cilvēkam kļūt par kaut ko līdzīgu dievam.

Mēs esam liecinieki arī racionālisma norietam, kas savulaik propagandēja, ka cilvēka saprāta uzdevums nav atklāt dzīves jēgu un mērķi, proti, tiekties pēc dvēseles pestīšanas, bet gan izgudrot arvien jaunus tehniskus risinājumus, lai izveidotu uz šīs zemes cilvēka pilsētu, ko varētu likt Dieva pilsētas vietā.

Un ļoti iespējams, ka mūsu paaudzei raksturīgais liberālisms pasaules vēsturē ir tikai pārejas posms no civilizācijas, kas reiz bija kristīga, uz tādu, kas būs izteikti nekristīga.

Otra lielā patiesība, par kuru vēstī šī laika zīmes, ir tā, ka mēs pavisam noteikti piedzīvojam reliģijā nebalstītas civilizācijas beigu posmu, kurai bija raksturīgi uzskatīt reliģiju par kaut ko dzīvei pievienotu, par tādu kā dievbijības piedevu, kas var palīdzēt pilnveidoties tikumībā kādam individuāli, bet nav saistāma ar sabiedrisko domu; kad Dievs bija kluss partneris, kura vārdu firma varēja izmantot, lai izskatītos respektabla, bet kuram nelūdza padomu, kādā veidā būtu kārtojami biznesa darījumi.

Jauno laikmetu, kurā mēs ieejam, varētu nosaukt par pasaules vēstures reliģisko fāzi. Taču nepārprotiet mani! Vārda “reliģisks” lietojums šeit vēl nenozīmē, ka visi cilvēki pievērsīsies Dievam. Ar to tikai gribēju teikt, ka vienaldzību pret visu garīgo, kas bija raksturīga liberālisma periodam, nomainīs tieksme atzīt augstākus spēkus.

Tagad vairs nebūs aktuāli cīnīties par jaunām kolonijām vai tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet cīņa notiks par cilvēku dvēselēm. Kaujas līnijas jau ir skaidri iezīmējušās, un galvenās tendences vairs neraisa šaubas. Turpmāk cilvēki sadalīsies starp divām reliģijām, kas nozīmē arī pakļaušanos kādai garīgai varai. Nākotnes konflikts celsies starp divām varām, kuras pārstāv Dievs Cilvēks un cilvēks – dievs, citiem vārdiem sakot, starp Dievu, kurš kļuva Cilvēks, un cilvēku, kas dara sevi par dievu; starp brāļiem Kristū un sabiedrotajiem antikristā.

Taču antikrists netiks saukts savā vārdā, jo citādi tam nebūtu sekotāju. Viņš nenēsās sarkanas zeķbikses, nespļaus sēru, nestaigās ar žebērkliun neluncinās bultai līdzīgu asti kā Mefistofelis no izrādes “Fausts”. Svētajos Rakstos nav atrodama neviena liecība, kas apstiprinātu populārā mīta patiesumu, kurā velns tēlots kā āksts, kas tērpies sarkanās drēbēs. Tā vietā sātans ir aprakstīts kā kritušais eņģelis un “šīs pasaules valdnieks”, kura galvenais mērķis ir mums iestāstīt, ka nekāda cita pasaule neeksistē. Viņa paustais domu gājiens ir vienkāršs: ja nav debesu, tad nav arī elles; ja nav elles, tātad, nav arī grēka; bet, ja nav grēka, nav arī tiesneša, un ja jau nav tiesas, tad ļaunums ir vien tas pats, kas labums, un labums – tas pats, kas ļaunums.

Taču par visu svarīgāk ir atcerēties Kunga Jēzus brīdinājumu – sātans būs tik ļoti lielā mērā pieņēmis Dieva izskatu, ka piemānīs pat Dieva izvēlētos.Tik tiešām, velni, kādus mēs jebkad esam redzējuši bilžu grāmatās, nevarētu piemānīt izvēlētos.

Kādā veidā sātans šajā jaunajā laikmetā atnāks, lai rastu sekotājus savai reliģijai?

Viņš nāks, maskējies kā Lielais Humānists;

viņš runās par mieru, labklājību un pārticību, kas ir nevis līdzekļi, lai vestu mūs pie Dieva, bet vienīgi mūsu pašmērķis;

viņš rakstīs grāmatas par jauno Dieva koncepciju, kas būs pielāgota cilvēku dzīvesveidam; rosinās ticību astroloģijai – lai nevis cilvēka gribu, bet gan zvaigznes darītu atbildīgas par mūsu grēkiem;

viņš izskaidros cilvēku grēkus no psiholoģijas viedokļa, kā seksuālās atturības sekas; liks cilvēkiem aiz kauna nodrebēt, ja viņu laikabiedri aizrādīs, ka tie nav bijuši pietiekami iecietīgi un liberāli;

viņš liks vienlīdzības zīmi starp toleranci un vienaldzīgu attieksmi pret labo un ļauno;

viņš rosinās arvien jaunas laulības šķiršanas, maskējoties aiz uzstādījuma, ka cits partneris ir “vitāli” nepieciešams;

viņš uzjundīs mīlestību uz mīlēšanos, lai mazinātu mīlestību pret personu;

viņš piesauks reliģiju, lai reliģiju iznīcinātu;

viņš pat runās par Jēzu un teiks, ka Kristus bija vislielākais starp cilvēkiem, kas jebkad dzīvojuši; viņš sacīs, ka Kristus misija ir atbrīvot cilvēkus no kalpības māņticībai un fašismam, tā arī nekad tuvāk neizskaidrojot, kā šo jēdzienu būtu jāsaprot.

Bet, neraugoties uz visu savu šķietamo mīlestību pret cilvēci un veiklajām runām par brīvību un vienlīdzību, viņš būs saglabājis kādu lielu noslēpumu, kuru viņš neatklās nevienam – proti, viņš pat nedomā ticēt Dievam.

Tā kā viņa reliģija būs brāliskums (kaut arī bez Dieva tēvišķās klātbūtnes), sātans apmānīs pat izredzētos. Viņš izveidos baznīcu ar pretēju ievirzi, kas būs īstās Baznīcas parodija, jo sātans ir Dieva mēdītājs. Tur būs antikrista mistiskā miesa, kaut arī ārēji viss līdzināsies Kristus Baznīcai un Viņa Mistiskajai Miesai.

Kad vientulības un vilšanās pārņemtajam jauno laiku cilvēkam būs vislielākā vajadzība pēc Dieva, sātans iedvesmos viņu arvien vairāk tiekties pēc sadraudzības ar citiem viņa sabiedrības locekļiem, kas ļaus viņam justies noderīgākam arī bez savu vainu atzīšanas un bez īpašas vajadzības piestrādāt pie savu netikumu labošanas.

Šajos laikos sātanam ir atraisītas rokas. Vienmēr atcerēsimies, ko mūsu Kungs reiz sacīja Jūdasam un viņa sabiedrotajiem: “Šī ir jūsu stunda” (Lk 22, 53). Dievam ir sava diena, bet ļaunajam – sava stunda, kad gans tiks sists un ganāmā pulka avis izklīdīs (sal. Mt 26, 31).

Vai Svētā tēva dekrēts, kas ieskicē noteikumus, pie kuriem pāvesta ievēlēšana turpmāk varēs notikt ārpus Romas pilsētas, ir Baznīcas sagatavošanās tumšajai naktij? Cilvēki, kas pazīt vēsturi, ir paredzējuši šādu tumsas dienu tuvošanos. Jau 1842. gadā, pirms 105 gadiem, vācu dzejnieks Heine rakstīja: “Komunisms, kaut arī patlaban vēl par to maz runā un kaut arī šobrīd tas vēl kavējas uz nabadzīgiem salmu maisiem ne ar ko neievērojamās jumtistabās, ir tumšais varonis, kam lemta liela, kaut arī īslaicīga, loma modernā laikmeta traģēdijā…Mežonīgi, drūmi laiki dun mūsu acu priekšā, un pravietim, kurš tagad gribētu uzrakstīt jaunu apokalipsi, nāktos izdomāt pilnībā jaunus zvērus – tik šausmīgus, ka sv. Jāņa savulaik aprakstītie dzīvnieki salīdzinoši būtu vien kā maigas dūjas un kupidoni. Dievi aizsedz savas sejas, žēlumā noraugoties uz cilvēku bērniem un viņu nebeidzamajām nastām. Izskatās, ka nākotnes vīziju iezīmē juhtādas, asinis, bezdievība un daudzi pātagas cirtieni. Es vēlētu mūsu mazbērniem piedzimt ar ļoti biezu ādu uz muguras.” Un tas tika rakstīts vēl 1842. gadā!

Brīdinājums tiešām ir vietā. Mūsu laikmetā pirmo reizi pasaules vēsturē tika pieredzēta Vecās Derības vajāšana no nacistu puses un Jaunās Derības vajāšana no komunistu puses.

Šodien tiek nīsts ikviens, kas ir kopā ar Dievu, neatkarīgi no tā, vai tas būtu ebrejs, kas aicināts sludināt par Dieva Dēlu, vai arī kristietis, kas aicināts Viņam sekot. Un, tā kā mūslaiku zīmes norāda uz cīņu starp divām varām, mēs varam sagaidīt, ka nākotnē piedzīvosim pārbaudījumu laiku.Tam ir jānāk divu iemeslu dēļ.

Vispirms – ir nepieciešams apstādināt ticības sairšanas procesu. Bezdievība progresētu arvien tālāk un plašāk, ja nenāktu katastrofas. Ko nāve nozīmē atsevišķam cilvēkam, to pašu katastrofa nozīmē ļaunuma pārņemtai civilizācijai. Ja cilvēkam nāve ir dzīvības pārtraukums, tad civilizācijai – tās bezdievības pārtraukšana. Kādēļ gan Dievs pēc pirmo cilvēku grēkā krišanas nolika pie Paradīzes dārza vārtiem eņģeli ar liesmojošu zobenu? Vienīgi tādēļ, lai atturētu mūsu pirmvecākus no atgriešanās Paradīzes dārzā un ēšanas no Dzīvības koka augļiem, jo, ja viņi tos vēl ēstu, tie būtu padarījuši vainu nemirstīgu.

Dievs nepieļaus, lai negodīgums kļūtu mūžīgs. Drīzāk Viņš pieļaus revolūcijas, šķelšanos un haosu, kas mums kalpo kā atgādinājums, ka mūsu domāšana ir ievirzījusies nepareizā gultnē un mūsu vēlmes bijušas nesvētīgas. Tas, ka morāles patiesību noliegšana noved pie sabrukuma, uzskatāmi atklāj šo patiesību autentiskumu. Mūslaiku haoss spilgtāk nekā jebkas cits parāda, kas notiek, ja sabiedrībā mazinās kristietības ietekme. Katastrofas liek mums saprast, ka ļaunums iet pašiznīcināšanās ceļu un ka mēs nevaram novērsties no Dieva, neievainodami paši sevi.

Otrs iemesls, kādēļ jānāk krīzei, ir nepieciešamība novērst aplamo situāciju, kad starp Baznīcu un pasauli tiek likta vienlīdzības zīme.Mūsu Kungs vēlējās, lai Viņa sekotāji garā atšķirtos no tiem, kas nav ar Viņu. Taču šī robežlīnija ir izdzēsta. Neredz vairs ne melna, ne balta – viss, kas palicis, ir vien smērējums.

Daudzu kristiešu dzīvi raksturo remdenība un ieslīgšana kompromisos. Viņi lasa tos pašus romānus, kurus lasa arī mūsdienu pagāni, izglīto savus bērnus tādā pašā bezdievīgā veidā, klausās tajos pašos komentētājos, kuri nepazīst citus standartus, kā vien spriest par šodienu pēc vakardienas un par rītdienu pēc šodienas, un atļauj savā ģimenes dzīvē ielavīties pagāniskām praksēm, tādām kā laulības šķiršana, otrreizējas precības u. c. Nav mums vajadzības arī pēc katoļu arodbiedrību aktīvistiem, kas rekomendē komunistus dalībai ASV Kongresā, nedz pēc katoļu rakstniekiem, kas pieņem tiem piedāvātos priekšsēdētāju amatus komunistu organizācijās un darbojas, lai iedzīvinātu totalitārisma idejas kinofilmās.

Neredz vairs ne konflikta, ne opozīcijas, kura mums bija jāpārstāv. Mēs atstājam uz pasauli mazāku ietekmi nekā pasaule atstāj uz mums, jo neesam no pasaules nošķīrušies. Mēs tikām sūtīti, lai dibinātu veselības centru, taču paši esam saslimuši un tādēļ zaudējuši spēku dziedināt. Ja zeltam ir piejaukums, to sviež ugunī, lai sārņi sadeg. Tādējādi gaidāmo pārbaudījumu vērtība būs tā, ka atkal tiksim nodalīti savrup.

Šādai drāmai ir jānotiek, lai tad, kad mūs atmetīs, nicinās, ienīdīs un vajās, mēs varētu izjust, kas ir nežēlība… Tikai tad mēs spēsim ar jaunu apņēmību skaidri formulēt, kurā pusē stāvam, kā priekšā vēlamies saglabāt savu lojalitāti un apliecināt gatavību palikt uzticīgiem. Mūsu skaits gan saruks, taču vērtība būs augusi. Mūs satrauc nevis Baznīcas stāvoklis, bet gan pasaules kārtība. Mums nav jābaidās, ka Dievam varētu tikt atņemts tronis, taču bažas sagādā iespēja, ka pasaulē var sākt valdīt barbarisms.

Sniegšu jums vēl trīs praktiskus padomus, kas šajos laikos var būt noderīgi. Kristieši saprot, ka krīzes laiks nav jāuztver kā izmisuma periods, jo tā ir mums dotā iespēja. Arī mūsu piedzimšana taču notika krīzes, pat zināmā mērā sakāves laikā, kad Jēzus tika piesists krustā. Ja atzīstam, ka Dievam ir pamats uz mums dusmoties, mēs iemantojam tiesības cerēt arī uz Dievišķo Žēlsirdību. Pat Dieva sods liek uzplaukt cerībai. Zaglis, kas tika piesists krustā Jēzum labajā pusē, nonāca pie Dieva vienīgi caur krusta nāvi.

Un vēl. Katoļiem vajadzētu atsvaidzināt savu ticību – piekārt mājās pie sienas krucifiksu, lai tas atgādina, ka arī viņiem ir jānes savs krusts; pulcināt savu ģimeni katru vakaru kopā, lai lūgtos Rožukroni; katru dienu piedalīties Svētajā Misē; noturēt ik dienas Svēto stundu Euharistiskā Jēzus klātbūtnē, it īpaši tādās draudzēs, kuru gani apzinās pasaules vajadzības un vada grēku nožēlas dievkalpojumus.

Un, visbeidzot, mums visiem, vai mēs būtu ebreji, protestanti, katoļi vai vienkārši pilsoņi, ir jāsaprot, ka pasaule mūs aicina pielikt visas pūles, līdz pat varonībai, lai vairotu garīgumu. Mēs šeit neaicinām uz reliģiju vienotību, jo pie tā nav iespējams nonākt par  patiesības nolīdzināšanas cenu, bet mēs aicinām uz reliģijām piederošo cilvēku vienotību, kas ikdienā vadās pēc pašu sirdsapziņas gaismas, taču cīņā par pasaules morālās stājas uzlabošanu rīkojas vienoti un saskaņoti.

Ļaunie spēki ir vienoti, bet labie – sašķēlušies. Mēs varam arī nesatikties vienas un tās pašas baznīcas solos – lai Dievs dod, ka varbūt tomēr kādreiz arī satiekamies – taču vienoti spējam būt savās lūgšanās. Esiet droši, ka ne zemiski kompromisi, ne ūdens liešana uz abām dzirnavām jums nepalīdzēs. Tie, kuriem ir ticība, darītu labāk, ja rūpētos par savu dvēseli, lai tā vienmēr būtu žēlastības stāvoklī, bet pārējie, par kuriem nevar teikt ne vienu, ne otru, lai labāk pārdomā, ko viņi ar savu nostāju cer panākt, jo nākamajos laikos būs tikai viena iespēja, kā apstādināt ceļu trīcēšanu – nomesties uz saviem ceļiem un lūgt Dievu.

Lūdziet svētā erceņģeļa Miķeļa, rītausmas eņģeļa, aizbildniecību. Viņš uzvarēja luciferu, kurš gribēja sevi darīt par dievu. Kad reiz nodrebēja zeme, sajūtot, ka debesīs kāds vīpsnā, erceņģelis Miķelis cēlās un notrieca no septītajām debesīm lepnību, kas bija uzdrīkstējusies no augšas uzlūkot Visaugsto.

Un vēl, lūdziet, lūdziet arī Dievmātes aizbildniecību! Sakiet viņai: “Vissvētā Jaunava Marija, Dievs deva tev spēku samīt čūskas galvu, kas bija melojusi cilvēkiem, ka tie kļūšot kā dievi. Un savas dzīves laikā uz zemes tu atradi Kristu, kad Viņš jau trīs dienas bija pazudis. Palīdzi arī tagad atrast Jēzu mūsu pasaulei, kas Viņu ir pazaudējusi. Ienes mūsu nesaturīgajā vārdu birumā Dieva Vārdu. Tu nēsāji mūžīgo Vārdu zem savas sirds, iedzīvini šo Vārdu arī mūsu sirdīs. Debesu Karaliene, nāc šajās tumšajās dienās mums palīgā un iededz mūsu lampas. Atnes atkal Pasaules Gaismu, lai tā var mūs apgaismot pat šajās tumsas dienās.”

Dievs jūs mīl!

 

Bilde: screenshot, youtube.com

Pēdējo reizi rediģēts Svētdiena, 26 Aprīlis 2020 17:46