Vai koronavīruss ir Dieva sods? (3)

Otrdiena, 14 Aprīlis 2020 17:00

Roberto de Matei

Politiskie, vēsturiskie un teoloģiskie argumenti

 

Tēma, par kuru runāšu, ir Sagaidāmā notikumu attīstība Itālijā un Eiropā koronavīrusa krīzes laikā un pēc tās. Neiztirzāšu šo jautājumu no medicīnas vai zinātnes skatpunkta, jo neesmu šo jomu eksperts, bet aplūkošu problēmu no politikas zinātnes un sabiedrisko zinātņu speciālista, vēsturnieka un vēstures filozofa viedokļa.

Politikas zinātnes un sabiedrisko zinātņu eksperta skatījums

 

Politikas un sabiedriskās zinātnes pēta cilvēka uzvedību konkrētā sociālā, politiskā un ģeopolitiskā kontekstā. Un, raugoties no šāda skatpunkta, es neiedziļināšos jautājumos par koronavīrusa izcelsmi vai dabu, bet spriedīšu par to, kādu ietekmi vīruss atstāj uz sabiedrību patlaban un kādas sekas varētu sagaidīt nākotnē.

Epidēmija ir plaša infekcijas slimības izplatīšanās starp kādas tautas iedzīvotājiem vai pat visā pasaulē (šai gadījumā to sauc par pandēmiju), kuras rezultātā īsā laika sprīdī saslimst liels daudzums cilvēku uz konkrētu iedzīvotāju skaitu.

Koronavīruss, kura izraisīto infekcijas slimību nosauca par COVID-19, sāka izplatīties no Ķīnas. Un izskatās, ka Rietumu pasaulē visvairāk no šī vīrusa būs cietusi Itālija.

Kādēļ šodien visā Itālijā ir noteikta karantīna? Kā jau vērīgākie pētnieki bija sapratuši jau pašā sākumā, galvenā problēma cīņā ar koronavīrusu ir ne tik daudz mirstības koeficients, cik lielais ātrums, ar kādu infekcija izplatās iedzīvotāju vidū. Visi piekritīs, ka šai slimībai nav raksturīga augsta letalitāte. Cilvēks, kas inficējies ar koronavīrusu un speciālista vadībā saņem augstas kvalitātes specializētu veselības aprūpi, var atveseļoties.

Bet, ja infekcija sāks izplatīties aizvien ātrāk un, teiksim, miljoniem cilvēku saslims vienlaicīgi, tad saslimušo skaits var palielināties tik strauji, ka pacientiem vairs nespēs nodrošināt specializēto aprūpi, un pietrūks arī medicīnas darbinieku. Slimnieki mirs tādēļ, ka nesaņems tiem nepieciešamo aprūpi. Šīs slimības smagākajos gadījumos pacienta glābšanai ir nepieciešama intensīvā terapija, lai ventilētu plaušas. Ja slimnieks to nesaņem, viņš mirst. Bet, saslimušo skaitam strauji palielinoties, veselības aprūpes struktūras vairs nespēs nodrošināt intensīvo terapiju visiem, kam tā nepieciešama, un tādējādi arvien lielāks skaits pacientu būs nolemti nāvei.

Epidēmijas attīstība noris strauji un nežēlīgi, tādēļ drošības pasākumu nekad nebūs par daudz. “Ja pret koronavīrusu necīnītos, tas spētu skart pat visus Itālijas iedzīvotājus. Bet pieņemsim, ka beigās inficēto skaits izrādītos 30% no Itālijas iedzīvotājiem un tie būtu 20 miljoni cilvēku. Ja tālāk prognozētu, ka no visiem saslimušajiem, nedaudz samazinot patieso koeficientu, 10% nonāktu kritiskā stāvoklī (t. i., bez intensīvās terapijas nebūtu glābjami), tad2 miljoni cilvēku būtu nolemti drošai nāvei. Un tiem vēl jāpieskaita arī daudzi citi, kas nomirtu, sabrūkot veselības aprūpes sistēmai, ekonomikai un sabiedriskajai kārtībai.” [1]

Savukārt veselības aprūpes sistēmas sabrukums nesīs sev līdzi vēl citas likstas. Vispirms jāatzīmē, ka valsts mērogā tiks sagrauta ražošana.

Ekonomiskās krīzes parasti izceļas tad, ja ir pārāk zems piedāvājums vai pieprasījums. Bet, ja tiem, kas vēlētos iegādāties un lietot saražotās preces, ir jāpaliek mājās, veikali tiek aizvērti, un arī tirgotāji vairs nevar nogādāt preci pie klienta, jo nefunkcionē transports, ir atcelti preču pārvadājumi un visas tirdzniecības vietas tiek slēgtas, tad beidz pastāvēt arī piegādes ķēde.

No šādas situācijas mūs nespēs paglābt arī centrālās bankas: “Krīzi, kādā būsim nonākuši pēc koronavīrusa pandēmijas, nebūs iespējams novērst ar naudas līdzekļiem”, 28. februārī laikrakstā La Repubblica rakstīja Mauricio Riči (Maurizio Ricci). Savukārt Stefano Feltri komentē: “Keinsa ekonomikas teorijā balstītās tautsaimniecības atdzīvināšanas receptes – jaunu darbavietu izveide un par valsts līdzekļiem mākslīgi celts pieprasījums – nederēs apstākļos, kad strādnieki paliek savās dzīvesvietās, kravas automašīnas neveic pārvadājumus, stadioni ir slēgti un ļaudis neplāno ne savus atvaļinājumus, ne braucienus darba komandējumos, jo viņi vienkārši paliek mājās, vai nu slimojot, vai arī aiz bailēm saslimt ar bīstamo infekciju. Politiskā sistēma kļūst bezspēcīga, jo viss, ko tā vēl spēj, ir, izvairoties no uzņēmumu likvidācijas scenārija, uz laiku atlikt nodokļu maksājumus un procentu maksājumus bankām. Taču ar valdības izdotu dekrētu vien nepietiks, lai veiktu piegādes ķēdes reorganizāciju.” [2]

Pirms kāda laika ekonomists Nuriels Rubīni (Nouriel Roubini), runājot par tādu finanšu faktoru sakritību, kas noved pie tirgus sabrukuma, ieviesa apzīmējumu “absolūtā vētra”. “Koronavīrusa dēļ būs globāla recesija”, brīdina Rubīni un piebilst: “Šī krīze pārsniegs visas pieļaujamās robežas un izvērtīsies postā.” [3]

Rubīni prognozes jau ir apstiprinājis naftas cenas kritums pēc tam, kad Naftas eksportētājvalstu organizācijai (OPEC) neizdevās vienoties ar Saūda Arābiju, kura pieņēma lēmumu palielināt savas produkcijas apjomu un pazemināt cenas, metot izaicinājumu Krievijai. Visticamāk, notikumiem attīstoties, arī tālākām Rubīni prognozēm būs lemts piepildīties.

Globalizācijas vājais punkts ir pasaules sasaistītība, kaut arī mūsdienās savstarpējo sakaru jēdziens ir tik ļoti godā celts, ka to lieto plaši – no ekonomikas līdz pat reliģijai. Pāvesta Franciska pēcsinodes ekshortācija Querida Amazonia (“Mīļotā Amazone”) ir īsta slavas dziesma šādai vispārējai saistībai.Taču šodien globālā sistēma ir tik ievainojama tieši tāpēc, ka tajā viss ir savstarpēji saistīts. Arī produktu izplatīšana ir viena no ekonomisko sakaru ķēdēm. Tā nav tirgus problēma, bet gan pastāvošās ekonomikas problēma. Ne tikai finanšu sektors, bet arī rūpniecība, tirdzniecība un lauksaimniecība, tas ir, valsts ekonomikas balsti, var sabrukt, ja krīze nogremdē ražošanas un saražotās produkcijas realizācijas sistēmu.

Bet ir vēl kāda cita problēma, kas pamazām sāk uznirt acu priekšā: mēs redzam ne tikai veselības aprūpes sistēmas sabrukuma pazīmes, ne tikai iespējamu ekonomiskās katastrofas tuvošanos. Arī valsts un sabiedrības pārvalde var zaudēt kontroli pār notiekošo – citiem vārdiem, var sākties sabiedriskās nekārtības. Sacelšanās Itālijas cietumos jau iezīmē šādu tendenci sabiedrības noskaņojumā.

Epidēmijas mēdz atstāt iespaidu uz cilvēku psihi, jo tās izraisa paniku. 19. un 20. gadsimta mijā dzima jauna zinātne – sociālā psiholoģija. Viens no tās pamatlicējiem bija Gustavs Lebons (Gustave Le Bon), plaši pazīstamās grāmatas “Pūļa psiholoģija” autors, kura pirmo reizi tika izdota 1895. gadā.

Analizējot kolektīvo uzvedību, Lebons skaidro, ka indivīds pūlī mēdz piedzīvot psiholoģiskas pārmaiņas, kuru rezultātā jūtas un kaislības var tikt pārnestas no viena indivīda uz otru gluži tāpat, kā tas notiek ar vīrusiem infekcijas slimību gadījumos. Vēlākie pētījumi par ideju lipīgumu, kurus bija iedvesmojusi Lebona mācība, apstiprināja, ka, nonākot anonīmā pūļa aizsegā, pat vismiermīlīgākais indivīds var kļūt agresīvs un sākt rīkoties, citu ierosmes vadīts, vai, atdarinot citus. Arī panika pieder pie izjūtām, kuras izplatās pūlī ar lipīguma efektu, kā tas jau notika Franču revolūcijas laikā, it īpaši vienā no tās posmiem, kurš ieguva nosaukumu “Lielās bailes”. [4]

Ja krīzei veselības aprūpē vēl pievienosies arī ekonomiskā krīze, nekontrolējams panikas vilnis var radīt pūlī vardarbības impulsus. Tad, valstij zaudējot varu, it īpaši lielo pilsētu nomalēs, iniciatīvu pārņems huligānu kompānijas un bandas. Sanpaulu forumā, Latīņamerikas galēji kreiso organizāciju konferencē, tika spriests, ka nemieri un vardarbība jau izplešas pa visu Latīnameriku – no Bolīvijas līdz Čīlei un no Venecuēlas līdz Ekvadorai – un drīz var aizsniegt arī Eiropu.

Kāds varētu teikt, ka šis process atgādina globālistu lobiju projektu, kurus raksturojot, profesors Renato Kristins (Renato Cristin) savā izcilajā tāda paša nosaukuma grāmatā ir lietojis apzīmējumu “haosa meistari”. Ja tas atbilst patiesībai, tad arī varam sagaidīt, ka pēc šīs krīzes globalizācijas utopija, kas tika pasniegta kā cildenais ceļš, pa kuru lemts iet, lai nonāktu pie cilvēces apvienošanas, būs zaudējusi jēgu. Globalizācija būtībā nepazīst tādus sķēršļus kā telpa,un tai neeksistē attālumi. Taču šodien, lai izbēgtu no epidēmijas, mūsu atslēgas vārdi ir distancēšanās sabiedrībā un indivīda izolēšana. Karantīna ir kaut kas diametrāli pretējs “atvērtajai sabiedrībai”, kuru cerēja iedibināt Džordžs Soross. Cilvēka – sabiedrisko attiecību nesēja – koncepcija, kas nākusi no kādas personālisma filozofijas skolas, piedzīvo norietu.

Pāvests Francisks pēc neveiksmes ar apustulisko pamudinājumu Querida Amazonia bija nopietni pievērsies šā gada 14. maijā paredzētajai konferencei, kas veltīta “globālā pakta” plāniem Vatikānā. Tomēr šobrīd konference jau ir gan pārcelta uz vēlāku laiku, gan arī pārplānota ideoloģisko rāmju ziņā. Koronavīruss atved mūs atpakaļ dzīves realitātē. Arī pēc Berlīnes mūra krišanas taču netika izsludināta robežu atcelšana. Vēl jo vairāk, tieši tagad pasaule bez robežām un doma par “globālo ciematu” aizies pagātnē. Līdz ar to uzvaru svinēs nevis jaunā pasaules kārtība, bet gan drīzāk šīs kārtības trūkums. Politiskais un sociālais scenārijs projicē tādas sabiedrības ainu, kura sadalās un trūd. Vai tas viss tika noorganizēts? Iespējams. Bet vēsture nav iepriekšnosacīta notikumu ķēde. Vēstures pavēlnieks ir Dievs, nevis haosa meistari. Globalizācijas iznīcinātājs ir globālais vīruss, kas tika nosaukts par KORONAVĪRUSU.

 

Vēsturnieka skatījums

 

Šeit politisko komentētāju nomainīs vēsturnieks, kas tiecas raudzīties uz notikumiem no lielāka hronoloģiskā atstatuma. Epidēmijas ir pavadījušas cilvēces vēsturi no pašiem tās pirmsākumiem līdz pat 20. gadsimtam un tās ir vienmēr savijušās kopā ar diviem citiem dzeloņiem – kariem un ekonomiskajām krīzēm. Pēdējā lielā epidēmija, spāņu gripa, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados bija cieši saistīta ar Pirmo pasaules karu un Lielo depresiju, kas sākās 1929. gadā un tiek dēvēta arī par Volstrītas krahu. Tā bija ekonomikas un finanšu krīze, kas satricināja pasauli 20. gadsimta divdesmito gadu beigās un atstāja smagas sekas vēl arī visu trīsdesmito gadu garumā. Šiem notikumiemsekoja Otrais pasaules karš.

Lora Spinija ir angļu zinātnes žurnāliste, kas sarakstījusi grāmatu Bālais jātnieks: 1918. gada spāņu gripa un kā tā izmainīja vēsturi. [5] Viņas grāmatā lasām informāciju, ka laikā no 1918. līdz 1920. gadam ar vīrusu, kurš bija nācis no Spānijas, inficējās aptuveni 500 miljoni cilvēku, ieskaitot pat attālo Klusā okeāna un Ziemeļu Ledus okeāna salu iedzīvotājus, bet vīrusa upuru skaits tiek lēsts 50–100 miljonu robežās, kas ir desmit reizes vairāk nekā bojāgājušo skaits Pirmā pasaules kara laikā.

Pirmais pasaules karš veicināja vīrusa vairošanos, palīdzot tam izplatīties pa visu zemeslodi. Spinija raksta: “Ir grūti iedomāties vēl efektīvāku mehānismu infekcijas izplatīšanai kā milzīgu karaspēka masu atlaišanu pašā rudens gripas viļņa kulminācijas laikā, kad kareivji devās uz četrām debess pusēm pa visu zemeslodi un ļaužu pūļi tos visur sveica. Būtībā spāņu gripa mums iemācīja saprast, ka jauna gripas pandēmija neizbēgami kaut kad sekos, bet, vai tā prasīs desmit miljonu vai simts miljonu upuru, ir atkarīgs vienīgi no tā, kāda būs pasaule, kurā infekcija izplatīsies.” [6]

Viscaur saistītajā globalizācijas pasaulē vīrusam, protams, ir daudz vieglāk izplatīties nekā tas bija pirms gadsimta. Kurš gan to var noliegt?

Vēsturnieka skatījums iesniedzas vēl tālākā pagātnē. Divdesmitais gadsimts, protams, bija teju visbriesmīgākais vēsturē. Tomēr bija arī vēl kāds cits šausmu pilns gadsimts – “nemierīgais četrpadsmitais gadsimts”, kā to raksturojusi Barbara Takmena (BarbaraTuchman) savā grāmatā Tālais spogulis. [7]

Šajā vēstures periodā, kas iezīmē viduslaiku beigas un jauno laiku sākumu, es vēlētos ieskatīties dziļāk. To es darīšu, balstoties uz vēstures pētījumiem, kas gan nav ņemti no katoļu autoru darbiem, taču ir pietiekami zinātniski pamatoti un objektīvi.

Lai izlūgtu Debesu palīdzību posta laikos, Baznīca notur suplikāciju jeb aizlūgumu procesijas, kurās ir iekļauta lūgšana: “No mēra, bada, kara un ugunsgrēka pasargi mūs, Kungs un Dievs” (A fame, peste et bello libera nos, Domine). Vēsturnieks Roberts Lopezs raksta, ka suplikāciju procesiju liturģiskās lūgšanas “dramatisms klājās pār visu četrpadsmito gadsimtu”. [8] Viņš turpina: “Neizskatās, ka laikposmā no 10. līdz 12. gadsimtam zemi būtu lielā mērā apdraudējušas tādas nelaimes, kas spētu nopļaut turpat vai visucilvēci. Nav šajā periodā ziņu par sērgām vai par badu, un arī kara upuru skaits bija stipri samazinājies. Nedaudz izmainoties klimatam, pat sāka vērsties plašumā lauksaimniecība. Ir pierādīti fakti par kalnu ledāju atkāpšanos un aisbergu kušanu ziemeļu jūrās, kas pavēra iespējas sākt audzēt vīnogas arī tādās zemēs kā Anglija, kur mūsdienās to darīt vairs neatmaksājas; tāpat ir ziņas par ūdens pārpilnību Sahāras reģionā, kuru vēlāk tomēr no jauna atkaroja tuksnesis.” [9]

14. gadsimta aina ir krasi atšķirīga, jo dabas katastrofas papildināja nopietni reliģiski un politiski apvērsumi. 14. gadsimts bija dziļas reliģiskas krīzes gadsimts: tas arī iesākās ar tā saucamo Ananjī (Anagni) "pļauku" pāvestam Bonifācijam VIII, kas bija viens no izaicinošākajiem pāvestu pazemošanas gadījumiem vēsturē. Šajā gadsimtā pāvesta rezidence bija pārcelta uz Aviņonas pilsētu Francijā, kur tā palika septiņdesmit gadus – no 1308. līdz 1378. gadam. Gadsimts noslēdzās ar četrdesmit gadus ilgo Rietumu shizmu (1378–1417), kuras rezultātā katoliskā Eiropa tika sadalīta starp diviem un vēlāk – starp trim pāvestiem. Gadsimtu vēlāk, 1517. gadā, protestantu revolūcija sašķēla kristīgās ticības vienotību.

Ja 13. gadsimts Eiropā bija miera periods, tad 14. gadsimtā plosījās vieni vienīgi kari. Pietiks minēt kaut vai tikai Simtgadu karu starp Franciju un Angliju (1339–1452) un turku uzbrukumu Bizantijas impērijai ar Adrianopoles iekarošanu 1362. gadā.

Šajā gadsimtā Eiropa pieredzēja ekonomisko krīzi, kurai par iemeslu bija klimata izmaiņas, kas radās nevis cilvēku rīcības dēļ, bet apledošanās procesa rezultātā. Viduslaiku periodā klimats bija mērens un maigs, gluži kā šī laikmeta tradīcijas un paradumi. Taču 14. gadsimtā klimatiskie apstākļi strauji izmainījās un kļuva skarbāki. 1315. gada pavasara lietavas un plūdi noveda pie vispārēja bada, kas nāca pār Eiropu, īpaši bargi skarot ziemeļu reģionus un nesot nāvi miljoniem cilvēku. Bads izplatījās it visur. Vecie ļaudis brīvprātīgi atteicās no barības, cerot, ka ar to dos iespēju izdzīvot jaunajiem, un tā laika vēsturnieki apraksta daudzus kanibālisma gadījumus.

Starp bada laiku atstātajām sekām vispirms jāmin postaža lauksaimniecībā. Šajā vēstures periodā notika masveida iedzīvotāju aizplūšana no laukiem. Cilvēki pameta savus ciematus un bēga no laukiem. Labības lauki un vīnadārzi daudzviet aizauga ar mežiem. Pamestajos tīrumos augsne lielā mērā zaudēja savu produktivitāti. Bojā gāja un tika likvidēti mājlopi.

Tāpat kā sliktie laikapstākļi noveda pie bada, tam sekojošā daudzu reģionu iedzīvotāju fiziskā novārgšana savukārt sekmēja slimību izplatīšanos. Vēsturnieki Rudžēro Romāno (Ruggero Romano) un Alberto Tenenti apraksta, kā 14. gadsimtāpieaug bada un epidēmiju periodisko ciklu intensitāte. [10]

Pēdējā lielā sērga bija izcēlusies laikā no 747. līdz 750. gadam, un gandrīz sešus gadsimtus vēlāk tā atkārtojās, desmit gadu periodā uzliesmojot četras reizes.

Sērga nāca no Austrumiem un sasniedza Konstantinopoli 1347. gadā. Nākamajos trīs gados infekcija paguva izplatīties pa visu Eiropu no Skandināvijas līdz pat Polijai. Tā bija tā pati melnā sērga, par kuru Bokačo raksta savā grāmatā “Dekamerons”. Itālija zaudēja apmēram pusi no iedzīvotājiem. Sjēnas hronists Angolo di Tura vaimanāja, ka vairs neesot bijis neviena, kas apbedītu mirušos, un ka viņam pašam ar savām rokām nācies aprakt savus piecus dēlus. Savukārt Florences hronists mira no sērgas tik pēkšņi un negaidīti, ka viņa hronika palika pusvārdā, aprāvusies teikuma vidū.

Eiropas iedzīvotāju skaits, kas 14. gadsimta sākumā pārsniedza 70 miljonus, pēc simts kara, epidēmiju un bada gadiem bija samazinājies līdz 40 miljoniem – vairāk kā par vienu trešdaļu. 14. gadsimta badu, sērgas un karus kristieši uzskatīja par Dieva sodu.

Svētais Bernardīns no Sjēnas (1380–1444) savulaik skaidroja: “Ir trīs pletnes, ar kurām Dievs pārmāca: karš, sērga un bads” (Tria sunt flagella quibus dominus castigat) [11]. Arī sv. Katrīna no Sjēnas, sv. Brigita no Zviedrijas, sv. Vincents Ferers, sv. Luijs Marija Grinjons de Monfors un vēl daudzi citi svētie ir brīdinājuši, ka visā vēstures gaitā tautu bezdievību un atkrišanu no ticības ir pavadījušas dabas katastrofas un posts. Tā notika, noslēdzoties kristīgo viduslaiku periodam, un izskatās, ka tas pats notiek arī tagad. Tādi svētie kā Sjēnas Bernardīns nesaistīja šo notikumu izcelsmi ar kaut kādu ļaundaru rīcību, bet vienīgi ar cilvēku grēkiem, kas kļūst vēl smagāki, ja tiek darīti kolektīvi, un vēl nopietnāki, ja tos piecieš vai pat ierosina valstu valdības un tie, kas vada Baznīcu.

 

Vēstures filozofa skatījums

 

Tikko paustās atziņas ir kā labs ievads trešajai sadaļai, kurā es apskatīšu notikumus nevis kā sociologs vai vēsturnieks, bet kā vēstures filozofs.

Vēstures teoloģija un vēstures filozofija ir intelektuālo meklējumu jomas, kurās vēstures notikumi tiek aplūkoti teoloģijas un filozofijas gaismā. Vēstures teologs ir kā ērglis, kas vēro cilvēku darbības no augšas. Izcili vēstures teologi ir bijuši svētais Augustīns (354–430), Žaks Beniņs Bosjē (1627–1704), kuru mēdza dēvēt par ērgli no Mo (Meaux), pēc diecēzes nosaukuma, kuras bīskaps viņš bija, grāfs Žozefs de Mestrs (1753–1821), marķīzs Huans Donoso Kortess (1809–1853), Solemas abats Prospērs Geranžē (1805–1875), profesors Plīnio Korreija de Oliveira (1908–1995) un daudzi citi.

Bībelē ir lietots izteiciens: “Tava tiesa kā milzu dzelme” – Judicia Dei abyssus multa (Ps 36, 7). Vēstures teologs pakļaujas šai Dieva tiesai un tiecas saprast tās cēloni.

Svētais Gregors Lielais, aicinot aizdomāties par Dieva rīcības motīviem, norāda: “Tas, kurš nesaskata Dieva rīcības cēloni, kas atklājas jau pašos darbos, savā negodīgumā un zemiskumā sameklēs pietiekamu pamatojumu, lai izskaidrotu, kādēļ viņa pētījumi ir veltīgi.” [12]

Folozofija un modernā teoloģija, lielā mērā ietekmējoties no Hēgeļa uzskatiem, Dieva spriedumus ir nomainījusi ar vēstures spriedumiem. Uzstādījums par Baznīcu kā vēstures tiesnesi tiek apgriezts otrādi. Tā vairs nav Baznīca, kas tiesā vēsturi, bet gan vēsture, kas tiesā Baznīcu, jo Baznīca, pēc Jaunās teoloģijas strāvojuma (Nouvelle théologie) nostādnēm, nesniedzas pāri vēsturei, bet ir tai piederoša un pati sevī ierobežota.

Kad kardināls Karlo Marija Martīni savā pēdējā intervijā sacīja, ka “Baznīca ir par 200 gadiem atpalikusi“, raugoties no vēstures viedokļa, viņš pieņēma vēsturi par kritēriju Baznīcas spriedumiem. Savukārt fakts, ka pāvests Francisks savā 2019. gada 21. decembra Ziemassvētku apsveikumā Romas kūrijai iekļāva it kā no sevis sacītajos vārdos šo pašu kardināla Martīni pausto domu, atklāja, ka viņš spriež par Baznīcu vēstures vārdā, atmetot katolisko spriedumu kritēriju.

Patiesībā vēsture ir Dieva radīta, gluži tāpat kā daba un kā viss, kas eksistē, jo nekas no tā, kas eksistē, nevar eksistēt bez Dieva. Visi vēstures notikumi ir jau iepriekš Dievam zināmi, Viņš tos regulē un nosaka visā mūžībā.

Tādējādi vēstures filozofam jebkura jautājuma apspriešana var sākties vienīgi ar Dievu un arī noslēgties ar Dievu. Par maz ir sacīt, ka Dievs tikai eksistē; Dievs rūpējas par saviem radījumiem, atalgojot racionālos radījumus vai arī tos pārmācot, atbilstoši katra nopelniem vai trūkumiem. Sv. Pija X katehisms māca: “Dievs atlīdzina labajiem un soda ļaunos, jo bezgalīga ir Viņa taisnība...”

Teologi skaidro, ka taisnīgums ir viena no Dieva bezgalīgās pilnības izpausmēm [13], bet pāri tam vēl stāv Dieva bezgalīgā žēlsirdība.

Bieži vien katoļi taisnīguma koncepciju un Dieva tiesas koncepciju mēdz nogrūst kaut kur pie malas. Un tomēr Baznīca māca, ka pastāv atsevišķā tiesa, kas seko tūlīt pēc cilvēka nāves un atnes dvēselei tūlītēju atlīdzību vai sodu, un pēdējā tiesa, kurā visas cilvēciskās būtnes un eņģeļi tiks tiesāti par viņu domām, vārdiem, darbiem un nolaidībām.

Vēstures teoloģija māca, ka Dievs atalgo vai soda ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī dažādas cilvēku kopienas un sociālās grupas: ģimenes, tautas, civilizācijas. Cilvēki Dieva atalgojumu vai sodu reizēm var saņemt arī uz zemes, bet jebkurā gadījumā viņi to saņems mūžībā. Taču tautām mūžīgās dzīves nebūs, tāpēc tās var tikt sodītas vai atalgotas vienīgi uz zemes.

Dievs ir taisnīgs un atlīdzina ikvienam tā, kā nu tas kuram pienākas. Viņš pārmāca ne tikai atsevišķas personas, bet par grēkiem, ko tās piekopj, sūta pārbaudījumus arī ģimenēm, pilsētām un tautām. Zemestrīces, bads, epidēmijas, revolūcijas un kari ir vienmēr uzskatīti par Dieva sodu. Tēvs Pedro de Rivadeneira (1527–1611) rakstīja: “Kari un sērgas, sausums un bads, ugunsgrēki un visas pārējās postu nesošās nelaimes ir sods par daudzu cilvēku grēkiem.” [14]

5. martā kādas nozīmīgas diecēzes bīskaps, kura vārdu es neminēšu, paziņoja: “Ir skaidrs, ka šis vīruss nav Dieva sūtīts, lai sodītu grēcīgo cilvēci. Tas ir dabas untums, kura pret mums izturas kā pamāte. Bet Dievs uzlūko šo parādību kopā ar mums un varbūt beigās liks mums saprast, ka visa cilvēce ir kā viens vienīgs ciemats.”

Itāļu bīskaps neatsakās no mīta par “vienu ciematu”, nedz arī no Mātes Zemes un Grētas Tūnbergas dabas reliģijas, pat ja viņam “Lielā Māte” var kļūt par “pamāti”. Taču bīskaps pāri visam kategoriski noraida uzskatu, ka koronavīrusa epidēmija vai jebkura cita plaša mēroga nelaime varētu būt sods cilvēcei. Bīskaps tic, ka vīruss ir tikai dabas untums. Bet kas ir tas, kurš radīja un sakārtoja dabu un pārvalda dabas norises? Dievs ir izveidojis dabu ar visiem tās spēkiem un likumiem, un Viņam arī ir vara sakārtot dabas spēku un likumu mehānismu tādā veidā, lai rastos parādība, kas pēc vajadzības kalpotu Dieva taisnīguma vai žēlsirdības izpausmei. Dievs, kas stāv pāri visam un ir pirmcēlonis visam, kas eksistē, vienmēr izmanto sev padotos spēkus, lai piepildītu savus plānus. Ikviens, kurš pazīst garīgo dzīvi, savos meklējumos neapstāsies pie lietu virspusējā līmeņa, bet gan tieksies nojaust apslēpto Dieva plānu, kas izpildās acīmredzami aklo dabas spēku aizsegā.

Mūslaiku lielais grēks ir Baznīcas cilvēku ticības zaudēšana: ne tā vai cita Baznīcas cilvēka, bet visas Baznīcas cilvēku kopienas ticības zaudēšana, protams, ar dažiem izņēmumiem, pateicoties kuriem Baznīca nezaudē savu redzamību. No šī grēka rodas prāta aklums un sirds nocietinātība, līdz ar to arī vienaldzība pret Dieva noteiktās kārtības graušanu.

Vienaldzība patiesībā slēpj naidu pret Dievu. Kā tas izpaužas? Netieši. Šie Baznīcas cilvēki ir pārāk gļēvulīgi, lai tiešā veidā izaicinātu Dievu un tādēļ labāk izvēlas paust savu naidu pret tiem, kas uzdrīkstas runāt par Dievu. Ikviens, kurš uzdrīkstas runāt par Dieva sodu, tiek nomētāts ar akmeņiem; pret tādu cilvēku izplūst naida straumes.

Šie Baznīcas cilvēki, kaut arī vārdos atzīst, ka ticot Dievam, patiesībā dzīvo, iegrimuši praktiskajā ateismā. Atņemot Dievam visas raksturīgās īpašības, viņi ir reducējuši Dieva tēlu līdz jēdzienam “būtne” – tā sacīt, padarījuši Dievu par neko. Šo cilvēku izpratnē viss, kas notiek, ir vienīgi dabas sniegtie augļi, bet pati daba jau sen emancipējusies no sava Radītāja. Vienīgi zinātnei, nevis Baznīcai, esot pa spēkam atšifrēt dabas likumus.

Taču ne vien autentiskas teoloģijas atziņas, bet pat mūsu ticības pārdabiskā apziņa (sensus fidei) izgaismo patiesību, ka visi fiziskie un materiālie ļaunumi, kas nav radušies no cilvēka gribas, ir saistīti ar Dieva gribu. Svētais Alfonss Ligūri rakstīja: “Par visu, kas šeit notiek pret mūsu gribu, varat būt droši, ka tas nenotiek citādi, kā vien no Dieva gribas; to sacījis arī svētais Augustīns”. [15]

19. jūlijā Baznīcas liturģijā tiek pieminēts svētais Lupuss, Truā bīskaps (383–478). Viņš bija svētā Vincenta no Lerinas brālis un svainis svētajam Hilārijam no Arlas, kurš nācis no senas aristokrātiskas senatoru dzimtas, kas izcēlusies ar lielu svētumu.

Svētais Lupuss kalpoja bīskapa amatā 52 gadus. Šajā laikā Galliju iekaroja huņņi. 400000 vīru liels karaspēks Atilas vadībā šķērsoja Reinas upi un izpostīja visu, ko vien savā ceļā atrada. Kad Atila nonāca pie Truā pilsētas, bīskaps Lupus izgāja tam pretī, savā liturģiskajā tērpā sekojot garīdznieku procesijai, un jautāja: “Kas tu esi, ja draudi šai pilsētai?” Bija dzirdama atbilde: “Vai gan tu nezini, kas es esmu? Es esmu Atila, huņņu valdnieks, kuru sauc par Dieva pletni.” Lupuss viņam sacīja: “Labi, tad esi mums vēlamā Dieva pletne, jo savu grēku dēļ mēs esam pelnījuši Dieva pletnes cirtienus. Bet, ja tas ir iespējams, lai tavi sitieni nāk vienīgi pār mani un ne pār visu pilsētu.”

Huņņi iegāja Truā pilsētā, bet Dievs darīja tos aklus, un viņi šķērsoja pilsētu, paši to neapzinādamies un nevienam nenodarīdami ļauna.

Šodien bīskapi ne vien nerunā par Dieva sodu, bet pat neaicina ticīgos lūgties, lai Dievs viņus atbrīvo no epidēmijas. Te ir likumsakarība. Ikviens, kurš lūdzas, patiesībā lūdz Dievu iejaukties savā dzīvē un līdz ar to arī pasaules lietās, lai būtu pasargāts no ļaunuma un gūtu garīgus un materiālus labumus. Bet, kādēļ lai Dievs uzklausītu mūsu lūgšanas, ja jau Viņš ir vienaldzīgs pret visu, ko pats radījis?

Bet, ja Dievs var ar brīnumu palīdzību izmainīt dabas likumus, lai pasargātu no ciešanām un nāves atsevišķu cilvēku vai arī novērstu lielu upuru skaitu visā pilsētā, Viņš var arī uzlikt sodu visai pilsētai vai tautai, kuras kolektīvie grēki izsauc no debesīm kolektīvus pārbaudījumus. Svētais Kārlis Boromejs reiz sacīja: “Mūsu grēku dēļ Dievs pieļāva, ka sērga uzliesmo katrā Milānas nostūrī.” [16] Savukārt svētais Akvīnas Toms skaidro: “Kad grēko visa tauta, Dieva atriebībai jānāk pār visiem, kā jau reiz notika ar ēģiptiešiem, kas vajāja Izraēļa bērnus un tika nogremdēti Sarkanajā jūrā, un ar Sodomas iedzīvotājiem, kas tika masveidīgi iznīcināti; vai arī ir jāsoda ievērojams cilvēku skaits, kā tas bija, kad sods tika sūtīts par zelta teļa pielūgšanu.” [17]

1870. gada 6. janvārī, Vatikana I koncila otrās sesijas priekšvakarā, svētais Jānis Bosko redzēja vīziju, kurā viņam tika atklāts, ka “līdzekļi, ar kuriem tiks sakauta cilvēku lepnība un ļaunprātība, ir kari, epidēmijas un bads”. Lūk, paša Kunga vārdi: “Jūs, priesteri, kādēļ jūs neskrienat starp priekštelpu un altāri raudāt un lūgties, lai pārbaudījumi beigtos? Kādēļ jūs neņemat ticības vairogu un nekaisiet mana vārda sēklu, staigādami pa jumtiem, mājām, ielām un laukumiem, lai tā nonāk ikvienā neaizsniedzamā vietā? Vai jūs nezināt, ka tas ir varens abpusēji ass zobens, kas gāž manus ienaidniekus un liek norimt Dieva un cilvēku dusmām?” [18]

Priesteri klusē, bīskapi klusē, pāvests klusē.

Tuvojas Lielā nedēļa un Lieldienas. Taču pirmo reizi pa daudziem gadsimtiem Itālijā baznīcas ir aizvērtas, Svētās Mises ir atliktas un pat Svētā Pētera bazilika ir aizvērta. Lielā nedēļa un Lieldienu dievkalpojumi pilsētai un pasaulei nepulcēs svētceļniekus no visas pasaules. Sv. Bernardīns no Sjēnas ir sacījis, ka Dievs soda arī ar “atņemšanu”, un šodien izskatās, ka Viņš ir paņēmis no mums projām baznīcas, atņēmis pat virsganam visu baznīcu māti, un katoļu ticīgā tauta apjukumā taustās pa tumsu, jo tai ir atņemta patiesības gaisma, kurai no Svētā Pētera bazilikas vajadzētu apgaismot visu pasauli. Kā gan mēs varam nesaskatīt, ka ar to koronavīruss jau ir iezīmējis simboliskas sekas Baznīcas pašiznīcināšanās procesam?

“Tava tiesa kā milzu dzelme” (Judicia Dei abyssus multa, Ps36, 7).Mums ir jādzīvo ar drošu pārliecību, ka šobrīd notiekošais neliek domāt par iespējamu tumsas dēlu uzvaru, bet gan drīzāk par viņu sakāvi, jo, kā skaidrojis tēvs Karlo Ambrodžo Kataneo SJ (1645–1705), grēku daudzums kā atsevišķam cilvēkam, tā veselai tautai ir saskaitīts [19]. Venit dies iniquitate praefinita, saka pravietis Ezehiēls (Ez 21, 2) – Dievs ir žēlsirdīgs, tomēr ir arī kāds pēdējais grēks, pret kuru Viņš vairs neizrādīs iecietību un kas nesīs Viņa sodu.

Šeit jāpiebilst, ka kristīgās vēstures teoloģijas princips ir atzīt, ka vēstures svarīgāko daļu neveido Baznīcas ienaidnieki, bet gan svētie. Omnia sustineo propter electos(“Tāpēc es visu paciešu izredzēto dēļ”, 2 Tim 2, 10), saka svētais Pāvils. Vēstures ass griežas ap Dieva izredzētajiem. Un vēsture būs atkarīga no neizdibināmajiem Dievišķās Providences plāniem.

Taču visosvēstures periodos ir bijuši gan atsevišķi cilvēki, gan cilvēku grupas un organizētas biedrības, kā publiskas, tā slepenas, kas nostājušās pret Dieva likumiem un darbojušās, lai grautu visu, ko Dievs pavēlējis pildīt. Lai arī šie Dieva ienaidnieki reizēm spēj gūt šķietamus panākumus, gala rezultātā tie jebkurā gadījumā piedzīvos sakāvi.

Mūsu acu priekšā redzamais scenārijs gan ir apokaliptisks, bet Pijs XII, atsaucoties uz svētā Jāņa rakstīto Atklāsmes grāmatā (6, 2), saka: “Viņš redzēja ne tikai grēka, kara, bada un nāves atstātas krāsmatas, bet pāri visam skatīja Kristus uzvaru. Un tik tiešām, Baznīcas ceļš cauri gadsimtiem ir via crucis – krustaceļš, bet tajā pat laikā tas vienmēr ir arī uzvaras gājiens. Kristus Baznīca, ticības cilvēks un kristīgā mīlestība vienmēr ir tās vērtības, kas bez cerības palikušajai cilvēcei nes gaismu, pestīšanu un mieru. Iesus Christus heri et hodie, ipse et in saecula – Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats (Ebr 13, 8). Kristus ir Jūsu ceļvedis – no uzvaras pie uzvaras. Sekojiet Viņam!“ [20]

Fatimā Vissvētā Māte jau ir atklājusi iespējamos scenārijus mūsdienu pasaulei un ir mūs arī pārliecinājusi par savu uzvaru. Pazemībā atzīstot, ka neko nespējam panākt vienīgi ar saviem spēkiem, un zinot, ka viss ir iespējams ar Dieva palīdzību, mēs neatkāpjamies, bet gan, izpildoties Fatimas vēstījumā aprakstītajiem traģiskajiem notikumiem, uzticam sevi Marijas aizbildniecībai.

 

Avots:  https://www.youtube.com/watch?v=lMEgnB1xIuA

 

 

[1] Francesco Sisci, Il Sussidiario.net, 9 March 2020.

[2] Stefano Feltri, Il Fatto quotidiano, 4 March 2020.

[4] Pierre Gaxotte, La Révolution française, Complexe, Paris 1988, pp. 93–128.

[5] Laura Spinney, 1918. L’influenza spagnola. La pandemia che cambiò il mondo, Italian translation: Marsilio, Venice 2018.

[7] Barbara Tuchman, A Distant Mirror. The Calamitous Fourteenth Century, Macmillan Publishers, London 1995.

[8], [9]Roberto S. Lopez, La nascita dell’Europa. Secoli VXIV, Einaudi, Turin 1966, p. 427.

[10] Ruggero Romano-Alberto Tenenti, Alle origini del mondo moderno 13501550, Feltrinelli, Milan 1967, pp. 16–26.

[11] San Bernardino, Opera omnia, Sermo 46, Feria quinta post dominicam de Passione, vol. II, pp. 84–85.

[12] St. Gregory the great, Moralia, Lib. IX, cap. I.

[13] Réginald Garrigou-Lagrange, Dieu, son existence et sa nature, Beauchesne, Paris 1950, pp. 440–463.

[14] Pietro Ribadaneira, La tribolazione e i suoi conforti, Civiltà Cattolica, Rome 1914, p. 207.

[15] St. Alphonsus Maria de’ Liguori, Uniformità alla volontà di Dio, Francavilla, Paoline 1968, p. 33.

[16] St. Charles Borromeo, Memoriale al suo diletto popolo della città di Milano, Stamperia Michele Tini, Rome 1579, p. 44.

[17] S. Thomas Aquinas, Summa Theologica, IIª-IIae q. 108 a. 1 ad 5.

[18] Cfr. Memorie biografiche del venerabile don Giovanni Bosco. Raccolte del sac. Salesiano Giovanni Battista Lemoyne, edizione extra commerciale, vol. IX, Tipografia S.A.I.D. “Buona Stampa”, Turin 1917, p. 782.

[19] Carlo Ambrogio Cattaneo s.j., L’esercizio della buona morte, in Opere, vol. II, Boniardi, Milan 1867, pp. 169–170.

[20] Pius XII, Speech 12 september 1948 in Discorsi e Radiomessaggi, X (1948–1949), p. 212.

Pēdējo reizi rediģēts Svētdiena, 03 Maijs 2020 18:57