Liturģiskā atjaunotne Rīgas Metropolijā pēc Vatikāna II koncila

Trešdiena, 10 Jūlijs 2019 21:09

Em. Kardināls Jānis Pujats

 

 

 Liturģiskā atjaunotne Rīgas Metropolijā pēc Vatikāna II koncila

Ievads

20. gadsimta Baznīcas Tēvi Vatikāna II koncilā 1963. gada 4. decembrī gandrīz vienbalsīgi pieņēma pirmo oficiālo Kncila dokumentu „Konstitūcija par svēto liturģiju”. Šajā dokumentā norādīti galvenie principi, pēc kuriem vadoties, bija paredzēts veikt liturģijas reformu un izdot attiecīgās grāmatas īpaši dievkalpojumu vajadzībām. Pēc Koncila tas prasīja vairākus gadus intensīva darba liturģijas speciālistiem Vatikānā. Piemēram, tikai pirmajā desmitgadē pēc Koncila, realizējot „Konstitūciju par svēto liturģiju”, tika izdoti ap 180 dažādu dokumentu, kas Koncila lēmumus konkretizēja (sal. Enchiridion documentorum instaurationis liturgicae, 1963–1973). Mums, toreiz Padomju Savienībā dzīvojošiem, liturģiskā reforma noritēja daudz lēnāk un ilgāk, kamēr liturģiskās grāmatas tika iztulkotas, aprobētas un izdotas. Sākotnēji šo grāmatu izdošanai bija jāsaņem atļauja pat Maskavā.

 

Liturģiskā atjaunotne Latvijas diecēzēs (1965–1987)

 

  1. Pirmās izmaiņas liturģijā

Tās skāra galvenokārt svētās Mises un svēto Sakramentu ritu, kā arī garīdznieku oficiālo lūgšanu grāmatu – Breviāru. Latvijā šīs dažas izmaiņas liturģisko grāmatu tekstā un dievkalpojumu ceremonijās apkopoja liturģijas profesors Rīgas Garīgajā Seminārā priesteris Staņislavs Zeps savā rakstā „Pārmaiņas Misālē un Breviārā”. Ar bīskapa Julijana Vaivoda rīkojumu šīs izmaiņas Latvijas diecēzēs stājās spēkā 1965. gada 7. martā.

 

Priesteris Staņislavs Zeps nomira 1966. gadā, un bīskaps Julijans Vaivods par liturģijas pasniedzēju Garīgajā Seminārā iecēla priesteri Jāni Pujatu, uzliekot viņam pienākumu turpmāk par izmaiņām liturģijā informēt arī priesterus, it īpaši, viņiem sanākot gadskārtējās rekolekciju dienās.

 

Realizējot „Konstitūciju par svēto liturģiju”, Vatikāna speciālisti liturģijā gadu pēc gada pakāpeniski turpināja pilnveidot gan lūgšanu tekstus, gan arī rituālu svētajiem Sakramentiem un svētās Mises svinēšanai. Latvijā garīdznieki sanāksmēs par jaunāko liturģijā tika informēti gan mutiski, gan arī rakstiski, pie tam viņiem pie altāra ik reizes tika konkrēti parādīts, kā svinama svētā Mise, ievērojot jaunākās izmaiņas. Ar bīskapa Julijana Vaivoda attiecīgiem rīkojumiem izmaiņas stājās spēkā arī Latvijas diecēzēs.

 

Jāpiezīmē, ka kopš 1967. gada Latvijas garīdznieki jau izmantoja uzlabotos tekstus arī svētību un svēto sakramentu piešķiršanai. Šādu grāmatu (Apeigynas) bija sagatavojuši un izdevuši Lietuvas garīdznieki ar iepriekšēju vienošanos, ka tur būs teksti arī latviešu valodā. Grāmata tika izdota ar tekstiem latīņu, lietuviešu, latviešu un poļu valodā.

 1968. gads Latvijas diecēzēs ir zīmīgs ar to, ka jau praksē tika ieviesta uzlabotā Lielās Nedēļas dievkalpojumu kārtība, ieskaitot Lieldienas, atbilstoši Ritu kongregācijas dekrētam Variationes in Ordine Hebdomadae Sanctae (07.03.1965).

 

Piezīme: Kamēr svētās Mises rituāls nebija reformēts, garīdznieki to uztvēra kā neaizskaramu, bet izmaiņu rezultātā diemžēl nācās konstatēt, ka priesteri dažkārt neievēro liturģisko disciplīnu. Tas pats noticis arī citur pasaulē, par ko liecina Ritu kongregācijas deklarācija De inceptis liturgicis reprobandis (29.12.1966). Patiesībā daļēji izmainītais Mises rituāls nemaina šī Upura būtību, un garīdzniekiem tas bija jāapgūst ar tādu pašu cieņu un bijību, kā kādreiz viņi gatavojās savas pirmās Mises svinībām.

 

Atbildot uz jautājumu, kāpēc Vatikāna II koncils nolēma pilnveidot 400 gadus seno Tridentas koncila noteikto Mises rituālu, pāvests Pāvils VI raksta:

pirmkārt, „lai teksti un liturģiskās darbības tiktu tā izkārtoti, ka tie skaidrāk izceltu visu sakrālo, kas ir Mises upurī”;

otrkārt, „lai Mises atsevišķu daļu nozīme un to savstarpējā saistība tiktu vairāk izcelta un veicinātu ticīgo dievbijīgu un aktīvu piedalīšanos”;

treškārt, „lai, bagātinot Dieva vārdu ticīgajiem, viņiem tiktu plašāk atvērtas Bībeles dārgumu krātuves”;

ceturtkārt, „lai tiktu sastādīts jauns rituāls, kas nosaka kopīgu Mises svinēšanu daudziem priesteriem” (Apustuliskā Konstitūcija Missale Romanum 03.04.1969).

  

  1. Liturģiskā reforma ir cieši saistīta ar Baznīcas kalendāru

Pāvests Pāvils VI 1969. gada 14. novembrī ar apustulisko rakstu Mysterii Pascalis aprobēja vispārējos noteikumus par liturģisko gadu un jauno Romas kalendāru. Latvijas priesteri par izmaiņām liturģiskajā kalendārā tika informēti 1970. gada rekolekciju sanāksmēs, lai 1971. gadā dievkalpojumus varētu svinēt jau pēc jaunā liturģiskā kalendāra kārtības.

 

a) Liturģiskais gads ir veltīts cilvēku atpestīšanas galveno notikumu atcerei, tāpēc reformu rezultātā Lieldienu svētki ir īpaši akcentēti un aptver trīs Svētās dienas (sākot ar Lielās Ceturtdienas vakara dievkalpojumu un beidzot ar Lieldienu svētdienas vakara lūgšanām). Bet Lieldienu laiks turpinās vēl 50 dienas un beidzas ar Svētā Gara atnākšanas svinībām (Vasarsvētki).

 

b) Sagatavošanās Lieldienām notiek Gavēņa laikā, kas veltīts ne tikai gandarīšanai par grēkiem, bet arī savas Kristības (t. i., savas pārdabiskās atdzimšanas) piemiņai. Senāk bija pieņemts, ka kandidāti uz kristību Gavēņa laikā mācījās un gatavojās kristīgai dzīvei. No pirmās Gavēņa svētdienas līdz Lielās Ceturtdienas vakaram ir tieši 40 dienas, tomēr Gavēņa laiks sākas četras dienas iepriekš, t. i. Pelnu trešdienā, jo tā ir populāra no seniem laikiem.

 

c) Advents tāpat paliek četras nedēļas ilgs, taču nav akcentēts kā gandarīšanas laiks, bet gan kā gatavošanās uz Pestītāja atnākšanu gan Pastarā dienā, gan viņa Piedzimšanu, svinot Ziemsvētkus.

 

d) Ziemsvētku laiks sākas ar vigīlijas Misi 24. decembrī un beidzas ar Kunga Kristīšanas svētkiem (svētdienā pēc 6. janvāra). Šis laiks ir Jēzus bērnības iezīmēts.

 

e) Pārējais gada laiks liturģiskajā kalendārā ir 34 nedēļas, kad svētdienas dievkalpojumos klausītāji dzird svarīgāko izlasi no Svētajiem Rakstiem, un tas sērijveidā atkārtojas ik pēc trim gadiem.

 

f) Attiecībā uz Dieva svēto cilvēku godināšanu liturģiskā gada laikā Vatikāna II koncils atzina, ka Dieva svēto dienas aizņem pārāk lielu vietu liturģiskajā gadā. Piemēram, ja pāvesta Pija V laikā (16. gs.) kalendārā bija 65 svētku dienas svētajiem, tad 1960. gada kalendārā viņiem bija 232 svētku dienas. Koncila Tēvi vēlējās, lai kalendārā būtu tikai populārākie svētie no visiem kontinentiem un gadsimtiem, bet liturģiskais gads galvenokārt lai būtu veltīts Pestītāja godam.

 

Kalendāra reforma skāra arī liturģisko svinību prioritāti gadījumā, ja Kristus svētki sakrīt ar viņa Svētajiem veltītajām dienām. Attiecībā uz svētku prioritāti tika pieņemta šāda kārtība:

  • svinību dienas (sollemnitates);
  • svētku dienas (festa);
  • piemiņas dienas (memoriae) – obligātās un pēc izvēles.

Latvijas priesteriem tika sagatavots vietējais liturģiskais kalendārs, un mūsu priesteri, sākot ar 1971. gadu, varēja ievērot Ritu kongregācijas izstrādāto kārtību.

 

       3. Vatikāna II koncila noteiktais Mises rituāls Latvijas diecēzēs tika ieviests, sākot ar 1972. gada I Adventa svētdienu.          

1972. gada vasarā no Vatikāna saņēmām Mises grāmatas kā dāvanu Latvijas priesteriem – 1200 biezus sējumus latīņu valodā. Tas bija pirmais pēc Koncila reformētais Mises grāmatu izdevums (1969). Katrā komplektā bija viena Misāle un trīs sējumi Svēto Rakstu (izlases teksti). Tā kā latīņu valodu vēl joprojām lietojām Misē, jaunais rituāls praksē nesagādāja grūtības.

 

Jaunā Mises grāmata deva iespēju priesteriem svēto Misi svinēt kopīgi. Tas ir ļoti svarīgi gadījumos, kad daudzi priesteri sabrauc svētceļojumu vietās un citās reliģiska rakstura sanāksmēs.

 

Taču liels un atbildīgs darbs mums bija vēl priekšā, jo grāmatas bija jāiztulko latviski un jānodrukā, lai dievkalpojumi notiktu tautas valodā. Tas pats attiecās arī uz apbedīšanas un svēto sakramentu rituāliem, jo reforma skāra visu liturģiju kopumā.

 

Rituālu grāmatas Svēto sakramentu piešķiršanai iespiedām 1975.–1978. gadā, pie tam latviešu (un latgaliešu), latīņu, poļu un krievu valodā. Tas ļoti atviegloja apkalpot dažādu tautību ticīgos.

 

Misē paredzētie lasīšanai Svēto Rakstu teksti latviešu valodā (7 sējumi) tika izdoti 20. gs. 80. gados. Latviešu valoda liturģijā kļuva jau galvenā, kad 1987. gadā tika izdota arī latviskā Mises grāmata. Svēto Rakstu izlases sējumi paver dievkalpojumu dalībniekiem Dieva vārda krātuvi. Lasījumu sērija svētdienās atkārtojas ik pēc trim gadiem, bet darbdienu sērija – ik pēc diviem gadiem. Svētku dienām ir savi īpaši Svēto Rakstu fragmenti, piemēroti tieši konkrētiem svētkiem.

 

Neskaitot liturģiskās grāmatas priesteru vajadzībām, vēl padomju laikā 20. gs. 80. gados tika izdotas lūgšanu un dziesmu grāmatas ticīgajiem (ap 100 000 eksemplāru). Ticīgajiem Latvijā tā bija kā svaiga vēsma padomju varas pēdējos gados.

 

  1. Svētās Mises svinēšana tautas valodā stipri ietekmē arī Mises ceremoniālu

Vispirms tautas valoda Misē prasa labu kontaktu ar klausītājiem. Tāpēc Mises pirmā daļa (Dieva Vārda liturģija) parasti notiek šķirti no altāra, t. i., priesterim stāvot pie pults mikrofona tuvāk ticīgajiem.

 

a) Mises otrā daļa (Euharistiskā liturģija) ir svinama pie altāra:

Parasti mūsu draudžu baznīcās prezbitērijs nav liels un galvenais altāris ir saistīts ar altāra virsbūvi un tabernākulu, kurā uzglabājas Vissvētākais Sakraments. Tātad pie galvenā altāra priesteris nevar svinēt Misi citādi, kā tikai stāvot ar seju pret Vissvētāko Sakramentu, ja blakus nav galda.

 

Ir vairāki iemesli, kāpēc mūsu draudžu baznīcās, svinot svēto Mises upuri, priekšroka tomēr dodama galvenajam altārim, nevis blakus noliktam galdam, jo:

  • galvenais altāris ir ne tikai krāšņāks, bet uz tā ir arī Vissvētākais Sakraments;
  • galvenajā Mises daļā priesterim labāk skatīties uz Jēzu nekā uz ļaudīm;
  • arī ticīgie tad vairāk skatās uz Jēzu, jo priestera mugura viņus nesaista;
  • blakus galvenajam altārim nolikts galds bieži ir kā svešķermenis vidē.

Īpaši der ieklausīties, ko saka liturģijas speciālisti, proti: „Dzīva un saistoša Euharistiskā liturģija neprasa priesterim stāvēt ar seju pret tautu, jo Misē visa Dieva Vārda liturģija notiek pie pults un tātad – ar seju pret tautu. Bet Euharistiskajā liturģijā ticīgiem līdzdalību pietiekoši nodrošina mikrofoni” (Enchiridion documentorum instaurationis liturgicae, MARIETTI, I (1963–1973), 204. lpp.).

 

Dievišķā Kulta kongregācija labi apzinās, ka sakrālā arhitektūra arī kalpo Dieva godam un ka Mises altāris nevar būt kā svešķermenis prezbitērijā. Tāpēc tās norādījumi ir pildāmi vietējo apstākļu kontekstā.

 

Kad ticīgie ieiet dievnamā, viņi prezbitērijā redz krāšņu Pestītāja troni. Tas ir altāris ar tabernākulu un altāra virsbūve ar svētbildēm, kas mirdz sveču gaismā, paceļoties līdz pat griestiem. Tas uzreiz piesaista dievlūdzēju uzmanību. Ja dažreiz dievkalpojums ir garāks vai arī sprediķis maz interesē, tomēr tabernākulā esošais Jēzus un altāra svētbildes visu laiku silda baznīcēnu skatu un sirdis. Šo ainu skaisti papildina priesteris, kas galveno Mises daļu svin tāpat kā tauta – ar seju pret altāri.

 

b) Ar seju pret tautu visu Liturģiju svin tikai īpašos gadījumos, piemēram:

  • ja ir Mise bērniem vai personām ar īpašām vajadzībām – labāka kontakta dēļ;
  • skolās, slimnīcās u. c. sabiedriskās telpās Misi svin pie galda ar seju pret publiku;
  • arī brīvā dabā Svēto Misi priesteris arvien svin, stāvot ar seju pret tautu.

 

  1. Ar svētās Mises dievkalpojumu saistās arī svētās Komūnijas rituāls tautai

Tautas valodā teiciens „iet pie Dievgalda” nozīmē pieņemt Vissvētāko Sakramentu jeb Dievmaizi. Bet burtiskā nozīmē dievgalds ir balustrāde, kas atdala priesteru kalpošanas vietu (prezbitēriju) no ticīgo zāles dievnamā. Pašlaik ir divi veidi, kā katoļu dievnamos ticīgie pieņem Vissvētāko Sakramentu:

a) Pirmais ir tradicionālais veids,

kad ticīgie to dara individuāli, tas ir, neorganizēti, brīvi pēc savas izvēles iet pie dievgalda un, nometušies ceļos, saņem Dievmaizi no priestera, kurš to izdala visa dievgalda garumā, pieejot pie katra ticīgā. Dievgalda balustrādei te ir visai liela praktiskā nozīme, jo:

Pirmkārt, dievgaldnieki pie balustrādes var pieturēties, nometoties ceļos un pieceļoties, kas ir svarīgi vecākiem cilvēkiem.

Otrkārt, ar balustrādi ir saistīts arī dievgalda baltais pārsegs, kas dara dievišķo Mielastu svinīgāku un dod arī zināmu drošību, lai Dievmaize nenokristu zemē.

Treškārt, garais dievgalds ir viegli sasniedzams katram atsevišķam dievgaldniekam, ļaujot visiem bez steigas pienākt un aiziet no dievgalda.

Ceturtkārt (kas ir pats būtiskākais), šī iespēja, brīvi iet pie dievgalda, ļauj katram rīkoties pēc savas sirdsapziņas, jo (atšķirībā no procesijā gājējiem) šeit cilvēka izvēli pat netieši neiespaido ne garīdznieks, ne pārējie ticīgie.

Šis tradicionālais Dievmaizes pieņemšanas veids Katoļu Baznīcā bija (un, cerams, vēl arvien ir) valdošais. Tas ilgi ir kalpojis ticīgajiem, sargājot sirdsapziņas brīvību. Ir traģiski, ja pārprastas reformas dēļ dievgalda balustrāde tiek novākta.

 

Piezīme: Jaunajās baznīcās, kur balustrāde vēl nav uztaisīta, tur altāra tuvumā baznīcas grīda ir par vienu pakāpienu augstāka. Tā ir balustrādes līnija, kur ticīgajiem nomesties ceļos, pieņemot svēto Komūniju. Vēlams, lai tur iebūvētu arī balustrādi.

 

b) Otrs veids, kā ticīgie iet pie Dievgalda, ir šāds:

Dievkalpojuma laikā ticīgie stājas kolonnā pa divi dievnama centrālajā jomā un procesijas veidā pamazām virzās pie dievgalda, kur priesteris katram no tiem pasniedz Dievmaizi. Šāds Vissvētākā Sakramenta pieņemšanas veids ir pieļaujams tikai atsevišķām ticīgo grupām, kuras Sakramenta pieņemšanai ir speciāli sagatavotas ar iepriekšēju grēksūdzi, piemēram, rekolektantu grupas; bērni, kas pirmo reizi svinīgi iet pie Dievgalda; arī garīdznieki koncelebras gadījumā utt.

 

Nav pieļaujams organizēt Dievgalda procesiju draudžu ticīgajiem, kuri nāk darbdienās vai svētdienās uz kārtējo dievkalpojumu, jo:

Pirmkārt, nevaram taču zināt, kuri no tiem ir Dieva žēlastības stāvoklī;

Otrkārt, nevienam nav tiesību dievnamā publiski šķirot „avis no āžiem” (Mt 25, 32). Diemžēl to dara prāvesti, kas paņem biķeri un gaida pie altāra, kad nošķirsies avis no grēkāžiem un nāks procesijā, lai pieņemtu Dievmaizi. Tā ir bezatbildīga rīcība, jo neviens negrib publiskā vietā palikt par grēkāzi. Tas provocē un spiež cilvēkus pievienoties procesijai un pieņemt Sakramentu pat grēka stāvoklī. Viens Dievs zina, cik ir tādu, kas šī iemesla dēļ necienīgi iet pie Dievgalda.

 

Baznīcas vēsturē ir bijis ieradums procesijas veidā iet pie Dievgalda, bet tāds ieradums jau sen un pelnīti tika atmests sirdsapziņas brīvības vārdā. Procesijas vietā ticīgajiem jau kopš Baroka laikiem (16. gs) brīnišķi kalpo dievgalda balustrāde (par kuru bija runa iepriekš).

 

Vatikāna II koncils savā „Konstitūcijā par svēto Liturģiju” nav teicis ne vārda, kādā veidā iet pie Dievgalda. Tātad, ir atstāta spēkā iepriekšējā prakse, kad ticīgie paši brīvi izvēlas un izklaidus iet pie dievgalda balustrādes, lai pieņemt Dievmaizi.

 

Bet tagad ir „speciālisti” (pēdiņās!), kas procesijas gājienus pie Dievgalda atkal popularizē, un viņus atbalsta liberāļi no abām pusēm. Proti, apmierināti ir gan samaitātie grēkāži, jo viņi iet pie Dievgalda bez grēksūdzes (atbildību neuzņemoties), un apmierināti arī liberālie garīdznieki, jo ar to viņiem atkrīt grūtais pienākums uzklausīt ticīgo grēksūdzes. Tas ir totāls strupceļš! Līdzko priesteri pagrieza muguru Jēzum, tā daudzviet izdzisa arī baznīcēnu dievbijība pret Hostiju.

Kas tad šādā situācijā darāms? Ir juridiskais princips: Abusus non tollit usum (ʻgrēki neatceļ baušļusʼ). Bīskapiem ir jānovērš trūkumi prāvestu rīcībā un jāpanāk:

  • Vispirms, lai dievnamos visiem, kas vēlas, būtu iespēja izsūdzēt grēkus dievkalpojumu stundās kā svētdienās, tā darbdienās;
  • Komūniju ticīgajiem jādala pie dievgalda balustrādes visā tās garumā, neprovocējot ticīgos ar gājieniem procesijā pie Svētās Komūnijas;
  • Ticīgajiem ir jāapzinās, ka Svētā Komūnija ir tikšanās ar pašu Kungu Jēzu;
  • Ir svarīgi, ja pats priesteris dod euharistiskas dievbijības paraugu ticīgajiem, svinot svēto Misi arvien pie galvenā altāra, kur glabājas Vissvētākais Sakraments.

 

Galvenais altāris draudžu baznīcās parasti ir lielāks un krāšņāks nekā sānu jomos esošie. Tas pats par sevi jau ir cieņas apliecinājums Kungam Jēzum. Bez šaubām, arī viss dievnams kā Dieva mītne ir jāuztur priekšzīmīgā kārtībā.

 

Ja Vecās Derības dievnama svētajā vietā pastāvīgi dega septiņžuburu eļļas svečturis, tad jo vairāk gaismas akcentam jābūt uz mūsu baznīcu altāra. Glīti izskatās, ja tabernākula centrā atrodas izgaismots krusts (ekspozīcijas tronī). Kur ir mājīgi, tur labprāt uzkavējas gan ticīgie, gan arī pats priesteris. Nav pieļaujams, ka ticīgajiem pie baznīcas durvīm jāgaida, kad tiks atslēgta baznīca, un pēc dievkalpojuma sargs jau skandina atslēgas, lai ticīgie atstāj dievnamu. Labi apmeklēti dievkalpojumi liecina par ticību draudzē, kas ir ilga un pacietīga darba rezultāts no priesteru puses. Ir normāli, ja ik pēc sešām nedēļas darba dienām ticīgie jau ilgojas tikties ar Jēzu dievnamā.

 

  1. Ir jāatvieglo cilvēkiem iespēja atbrīvoties no grēkiem pie bikts

Ļoti svarīgs priesteru uzdevums ir uzklausīt ticīgo grēksūdzes (individuāli). Vislabākā vieta ticīgo grēksūdzei ir baznīcā pie īpaša krēsla, kas ierīkots ar restotu lodziņu (starp priesteri un gandarītāju). Šāda dežūras vieta ļoti atvieglo veikt savu pienākumu gan priesteriem, gan ticīgajiem. Ticīgie, šādā redzamā vietā izsūdzot savus grēkus, ar to pašu ir iedrošinājums un piemērs citiem, kā attīrīt savu sirdsapziņu. Zinot, kad priesteri klausa grēksūdzes, ticīgie var baznīcā saņemt piedošanu no jebkura dežurējoša priestera, paši paliekot nepazīstami. Tā cilvēki vieglāk atrod Dieva žēlastības avotu. Turpretī velti priesteris gaidīs ticīgo grēksūdzes savā kantorī vai dzīvoklī. Ja cilvēki dzīvos un nomirs grēkos, tad tukšs ir viss pārējais pastorālais darbs. Piemērots laiks ticīgo grēksūdzes klausīt ir katru dienu pirms dievkalpojuma, it īpaši svētdienās. Kas dievbijīgi dzīvo un ikdienas iet pie Dievgalda, tiem ieteicams vismaz reizi mēnesī izsūdzēt savus grēkus. Bet visiem ticīgiem savi grēki jāizsūdz tik bieži, cik nepieciešams, lai uzturētu sevi Dieva žēlastības stāvoklī, izvairoties vismaz no smaga grēka. Ja grēki nav piedoti, nedrīkst pieņemt Dievmaizi.

 

Ja grēku nožēlotājs nav citiem cilvēkiem kādu zaudējumu izdarījis, tad pie bikts viņš tiek cauri ar samērā vieglu gandarīšanas darbu vai lūgšanu. Bet jārēķinās ar to, ka Dieva priekšā katram būs prasīta pilnīga attīrīšanās. Tāpēc labākais, ko katram var ieteikt, lai gandarīšanas nolūkā katrs upurē Dievam savus labi veiktos ikdienas pienākumus. Tad realizējas Kristus vārdi: „Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, ņem savu krustu un seko man” (Mt 16, 24).

 7. Pastorālie norādījumi par Svētajiem Sakramentiem

a) Ja draudzē ir prasība pēc svētajiem sakramentiem,

tad tā ir ticības un laba kristīga gara izpausme. Lai cienīgi pieņemtu kādu no sakramentiem, ir jābūt par to attiecīgi informētam un garīgi sagatavotam. Par draudzes locekļu gatavību pieņemt sakramentus spriež draudzes prāvests. Tādēļ vajadzības gadījumā pēc padoma ir jāiet pie prāvesta, jo nesagatavotam pieņemt kādu no sakramentiem ir grēks.

 

Septiņi svētie sakramenti ir kā septiņi dzīvinoša ūdens strauti izslāpušām dvēselēm. Kristus saka: „Kas dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps ne mūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai” ( 4, 14). Vatikāna II Baznīcas koncils, vienkāršojot sakramentu rituālu un ieviešot tajā tautas valodu, ir darījis katra sakramenta nozīmi vairāk saprotamu.

 

Raugoties uz ļoti plaša mēroga liturģisko reformu, kas tika realizēta Katoliskajā Baznīcā, varēja cerēt, ka panākumi būs lielāki. Taču tai pašā 20. gadsimtā pasaulē norisinājās plaša mēroga anti-kristīgi procesi (izplatījās komunisma idejas un tam sekojošā morāliskā izlaidība pasaulē, graujot sabiedrības pamatu – ģimeni). Līdz ar tehnikas attīstību amorālā propaganda iespiedās katrā dzīvoklī, kas, bez šaubām, nepalika bez negatīvām sekām īpaši jaunajā paaudzē. Kad likuma vārdā tiek sludināta izlaidīga rīcības brīvība, tad morāliskais pagrimums ir neizbēgams.

 

b) Tomēr nevaram novelt visu vainu uz dažādu nelabvēlīgu apstākļu sakritību:

Apustulis Pāvils saka: „Ja Dievs ir par mums, kas būs pret mums?.. Nekāda radīta lieta nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom 8, 31. 39). Patiesi, kad pastāv ideāls mērķis un skaidrs ceļš uz to ir nosprausts, tad cilvēki tā sasniegšanai pārvar arī ļoti lielas grūtības. To pierāda gan Apustuļu, gan arī daudzu svēto cilvēku dzīve.

 

Bet kāpēc Eiropas kristīgās zemes ir kļuvušas tik pasaulīgas, lai gan tās klāj samērā biezs dievnamu tīkls? Paši par sevi ne dievnami, ne liturģiskās reformas cilvēkus neizglābs. Pie tam Dievs un debesu valstība cilvēkiem ir diezgan abstrakti jēdzieni, turpretī materiālā pasaule viņiem ir acīm redzama. Tā dod konkrētu labumu un tāpēc arī pievelk. Bet kā cilvēkus var tuvināt Dievam? Kristus saviem mācekļiem ir teicis: „Bez manis jūs neko nespējat darīt” ( 15, 5). Tas nozīmē:

  • Kunga mācekļiem jādzīvo dziļā dvēseles kontaktā ar Jēzu,
  • liecinot par Dievu vispirms ar savu dzīves veidu,
  • pēc tam var pārliecinoši sludināt Evaņģēliju, kad vārdi saskan ar darbiem.

 

c) Runājot par sekmēm:

Cilvēkos optimismu rada tas, ka Evaņģēlija mācība ir izcili vienkārša, universāla un saprotama. Tā nevar novecot. Faktiski visi cilvēka pienākumi ir ietverti mīlestībā uz Dievu un tuvāko: „Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai”, saka Kristus (Mt 22, 37–40). Bet cilvēku laicīgās dzīves beigās Kristus ir noteicis viņiem arī divējādu atalgojumu atkarībā no viņu labiem vai ļauniem darbiem: Grēcinieki „ieies mūžīgā sodībā, bet taisnīgie mūžīgā dzīvībā” (Mt 25, 46). Par paradīzi un elli vēstī daudzas lielās reliģijas: kristiānisms, jūdaisms, islāms, arī seno ēģiptiešu u. c. tautu ticība.

 

Dieva noliedzēji laupa saviem piekritējiem cerību uz paradīzi. Kas tad viņiem pāri paliek? Cerība uz nebūtību vai... elle! Tas ir briesmīgs risks – kļūdīties dzīves mērķa izvēlē. Protams, tā ir katra indivīda problēma. Taču arī tautai ir tā pati izvēle starp diviem mūžīgiem lielumiem: paradīze vai elle. Tāpēc pastorālajā darbā ir ļoti svarīgi, lai ticīgos pieradinātu bieži jo bieži kontaktēties ar Dievu. Ne velti ir teikts, ka Dieva mīlestība ir „pats lielākais un pirmais bauslis” (Mt 22, 38).

 

Ja mācītāji savu ganāmpulku baros ar pērnā gada salmiem, tad viņi panāks tieši pretējo. Ja Dieva vārds krīt tukšumā nevis cilvēku sirdīs, iemesls tam bieži ir visai prozaisks: neskaidra dikcija, mākslīga runas maniere, nav noregulēts mikrofons utt. Dažkārt pat viens nesadzirdēts vārds izjauc teikuma jēgu. Neskaidru vai tukšu runu klausīties ir grūti. Vai nav traģiski, ja ticīgie aiziet no dievnama neapmierināti?

 

d) Baznīcas liturģija ir cieši saistīta ar priestera pastorālo darbu:

Jo Mises dievkalpojums, sakramentu un svētību piešķiršana, slimnieku garīgā aprūpe, bēru dievkalpojumi, katehēze un citi pienākumi ir priestera dienas kārtībā. Tas viss vairāk vai mazāk saistās ar Dieva vārda sludināšanu. Par laimi apzinīgs pastorālais darbs ne tikai prasa degsmi, bet arī veicina priestera garīgo izaugsmi, tāpat kā labi audzinot bērnus, aug paši vecāki.

 

Prāvesti savās draudzēs nevar izsekot katras ģimenes garīgajām vajadzībām. Vēlams, lai katrā ģimenē būtu kāds, kas neformāli uzņemas tās garīgo vadību. Vislabāk, ja to dara ģimenes galva – tēvs, kam kristīgā dzīves kārtība ir sirdslieta. Viņš ar savu darbīgo piemēru var atvieglot un sekmēt katru labu pasākumu ģimenē, jo kādam taču jābūt, kas pirmais loka ceļus lūgšanā. Var arī būt, ka garīgo vadību uzņemas kāds cits no ģimenes locekļiem, kuram reliģiskā kalpošana dara prieku. Kristus saka: „Kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps” (Mt 20, 27). Kalpot nozīmē rīkoties pašaizliedzīgi, bet tikai Dieva un tuvāko mīlestības dēļ. Tādu cilvēku ģimenē cienīs un mīlēs. Viņš ne tikai vada kopīgās lūgšanas ģimenē, bet cenšas pats dziļāk iepazīt kristīgo mācību, sameklē attiecīgu lasāmvielu un palīdz arī citiem ģimenē sagatavoties aktīvākai kristīgai dzīvei. Ja šādi aktīvie cilvēki ir pietiekami daudzās ģimenēs, tie ir vērtīgi līdzstrādnieki, kas ar prāvesta ziņu un svētību palīdz draudzē uzturēt dzīvu ticības garu.

 

 

 

ŠIS LAIKS PRASA LAJU APUSTUĻUS ĢIMENĒS

KĀ PRETSTATU ĢIMENES GRĀVĒJIEM

 

 

 

Foto: katedrale.lv