Kristiešu vienotība. Kas tas tāds?

Ceturtdiena, 01 Februāris 2018 09:28

Nesen man bija izdevība pašam pārbaudīt, kādu efektu izraisa “herētiķu argumenta” pielietošana.

Pirms pāris mēnešiem vienā no saviem rakstiem pieminēju, ka 500 gadu laikā mēs un protestanti esam pārmetuši viens otram maldus, kas nav novedis ne pie kā konstruktīva. Vairākas paaudzes nomainījās, uzturot šo savstarpējās nepatikas gaisotni. Otrais Vatikāna koncils situāciju mainīja, uzņemot kursu uz dažādu kristietības virzienu izlīgumu. Uz satikšanos, sarunu, bet pirmām kārtām – uz lūgšanu. Tad daudzi katoļi un protestanti pamanīja, ka “tie citi” nav nedz briesmoņi, nedz iemiesojušies dēmoni. Pretēji – tika atzīts, ka “tie citi” arī vadās pēc ticības, un, ka Svētais Gars darbojas arī pie viņiem.

Pēc šīs piezīmes saņēmu dažu dedzīgu kristiešu (no abām pusēm) kritiskās atsauksmes . Katoļi apgalvoja, ka pazīst tādus, kas atgriezušies pateicoties brīdinājumiem un argumentiem, ka viņi paliek herēzijā. Es personīgi tam neticu. Bet, ja tas tā arī būtu, vai tas ir lūzuma punkts un problēmas atrisinājums?

Man bija svarīga vēstule no kāda “evaņģēliskā kristieša”, kurš tāpat demonstrēja nesamierināšanās nostāju, tikai no otras puses. Viņš mani informēja, ka “Romas Baznīca ir netikle”, kas uzturas elkdievībā, kā arī aicināja uz atgriešanos.

Un ziniet, dārgie lasītāji, viņš mani nav pārliecinājis! Ja arī viņš bija kaut ko panācis, tad vienīgi emocionālu nepatiku, kā arī domu: ja viņa sapulces locekļi domā līdzīgi, tad nav nekādas jēgas veidot ar viņiem dialogu. Par spīti tam, iesaistījos sarakstē, kā rezultātā dabūju zināt, ka man ir darīšana ar bijušo katoli. Tas man sniedza zināmu skaidrību: ja kāds ir bijis katolis, tad viņš praktiski vienmēr agresīvi izturas pret Katoļu Baznīcu. Viņam taču jāattaisno savs lēmums, norādot, cik briesmīgu “netikli” viņš ir pametis.

Tiesa, šis kungs ne par ko nevēlējās atklāt, kādu denomināciju viņš pārstāv. Iespējams tādēļ, ka piedāvāju nodot viņa kopienai mūsu saraksti. Droši vien viņš nebija drošs, vai brāļi piekristu viņai “atvērtībai” attiecībā pret citādi ticīgiem.

Rakstu par to, jo pateicoties šim kungam man bija izdevība pašam pārbaudīt, kādu efektu izraisa “herētiķu argumenta” pielietošana. Dotajā gadījumā man tikusi pārmesta “elkdievība”. Šādos gadījumos “vēstījuma” saņēmējs var noslēgties, visdrīzāk arī apvainoties un atbildēt uz pārmetumiem līdzīgā veidā.

Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienību nenozīmē kāda pārvilināšanu savā pusē. Tāpat nav runa par to, kuram ir taisnība. Drīzāk runa ir par to, ka mēs visi piekrītam, ka taisnība ir Dievam.

Man nav ne jausmas, kādā veidā mēs varam kļūt viens katrā no dimensijām, t.sk. doktrinālajā. Mēs taču neatteiksimies no patiesības, ko esam atklājuši. Tomēr lūdzoties kopā un izturoties vienam pret otru ar cieņu un mīlestību, visi kopā esam tuvāk Jēzum Kristum. Bet Jēzus meklē nomaldījušās avis. Un ņem tās savās rokās, nevis pārmet nomaldīšanos.

Avots: O co chodzi z jednością chrześcijan, gosc.pl
Foto: episkopat.pl
Tulkoja Marks Jermak