Pokemonu medības: vienīgais monstrs, kas neeksistē

Piektdiena, 22 Jūlijs 2016 09:14

Lielākā muļķa titulu noteikti var piešķirt 24 gadus vecajam jaunzēlandietim, kas praktiski ir kļuvis par zvaigzni. Viņam vairs nepietika ar brīvo laiku, ko veltīt pokemonu medībām, tāpēc viņš nolēma aiziet no darba, lai varētu braukāt pa Jaunzēlandi, meklējot Pikaču & Co briesmonīšus, kuri jau kādu nedēļu burtiski padara traku vai puspasauli. Jaunieša tēvs pat teica, ka viņš ir lepns par dēlu, ka tas kļuvis slavens. Ļoti ceru, ka Nintendo kompānija viņiem abiem labi samaksāja, lai radītu iespaidīgu spēles azarta piemēru. Skatoties uz šo lietu caur citu prizmu, kā sacītu senie romieši, pecunia non olet ʻnauda nesmirdʼ, jo pretējā gadījumā briesmoņi, kas jāmeklē un varbūt ar diviem atslēgas pagriezieniem jāieliek cietumā, būtu tieši viņi.

Neizskatās slikti arī tas ASV priesteris no Orizonas štata, kurš bija sajūsmā, ka savā baznīcā ierīkojis spēles staciju, kur novietot vienu pokemonu: “Esmu laimīgs, jo tas palīdzēs cilvēkiem atrast ceļu uz baznīcu”. Jā, kā tad. Lēta ilūzija. Ja jau cilvēki ir aizbēguši no baznīcas, jo tur vairs neatrod nekā pievilcīga savai dvēselei, šis nabadziņš cer, ka viena virtuāla, neeksistējoša rotaļlieta viņam palīdzēs baznīcas darbā.

Vasaras populārāko ziņu topā pokemon go mānija ir trešajā vietā pēc Nicas traģēdijas un Turcijas apvērsuma mēģinājuma. Tas, kas vieno Nintendo spēlītes “paplašināto realitāti” un apvērsuma mēģinājumu, ir to virtuālais un neīstais raksturs. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pokemonu spēle nepiepilda ielas ar mirušajiem, kā tas ir apvērsuma gadījumā, un galvenokārt mudina cilvēkus meklēt briesmonīšus, lai ar šo trofeju palīdzību pārietu nākamajā spēles līmenī un dziļāk izpētītu kādu pilsētas vai valsts rajonu. Savukārt ar ziņu par smagās mašīnas uzbrukumu Nicas promenādē pokemonu spēlei kopīgs ir tas, ka abām ir vēlme padzīt, atbrīvot un eksorcizēt pasauli no briesmoņiem. Vienīgā atšķirība, ka islāmistu briesmonis iedveš bailes un bloķē atbildes reakciju, liekot mums mierināt sevi ar paliatīvu aprūpi. Daudz ērtāk ir medīt pokemona briesmoni, kurš nebaida, jo neeksistē.

Masu mēdiji ir pilni ar slavinājumiem jaunajai spēlei, kas “paplašina” realitāti, izmantojot lietotāja viedtālruņa ģeolokāciju, lai mudinātu doties saskaņā ar ceļazīmju norādījumiem un iegūt jaunas trofejas. Tādējādi šajā siltajā vasarā mēs līgojamies cauri asarām par Nicas upuriem un pēc viena viedtālruņa pieskāriena izejam no mājām pokemonu medībās, iespējams, pirms tam sociālajos tīklos ievietojot kādu dvēseli plosošu frāzi franču upuriem, bet, tikko mājasdarbs ir izpildīts... Nevar taču visu laiku pavadīt raudot, vai ne?

Šķiet, ka tas, ko mēs redzam sev apkārt, ir filmas “Trumana šovs” (Truman Show) pēdējā aina, kas jānoskatās, lai saprastu, līdz kam esam nonākuši. Tikko Trumans izcīnīja savu brīvību, realitātes šovs beidzās, un apsardze, kas nepārtraukti sekoja viņam ar video novērošanu, palika stāvot ar Big Mac labajā un televīzijas pulti kreisajā rokā. “Pārslēdz kanālu”, viens saka otram, “paskatīsimies, kas notiek citur”. Iespējams, ja viņiem būtu viedtālrunis, šodien viņi braukātu apkārt pa Ņujorku, meklējot Pikaču.

Lēš, ka vidēji viens spēlētājs ik dienas pie ekrāna pavada 43 minūtes. Nintendo apmaksāti komunikācijas speciālisti garantē, ka šī ir nākotnes spēle, tāpēc mudina meklēt pokemonus, apvienojot fiziskās aktivitātes (pastaigas) ar kultūras pasākumiem (meklējot pokemonus, jāapmeklē bibliotēkas, muzejus, baznīcas). Tā ir taisnība, ka bieži vien šajā spēlē piedalās cilvēki, kuri nekad dzīvē nav redzējuši īstu gleznu, un vai ziniet, cik grandiozs solis uz priekšu tas ir cilvēcei? Vai varat to iedomāties? “Kamēr meklēju pokemonu, atdūros pret kādu statuju. Tas bija Džuzepes Garibaldi atveids, ko pateicīgā pilsēta uzcēlusi viņam par godu, kas šajā vietā bija gulējis trīs naktis. Bet ko šis Garibaldi tik svarīgu vispār bija darījis?”

Triju dienu laikā Pokemon go spēles īpašniece – Nintendo datorspēļu kompānija – reģistrēja 15 miljonus lietotāju, iekasējot vienu miljardu dolāru: lai gan spēle ir bezmaksas aplikācija, taču tā mudina vilkt no maka kredītkarti, pērkot citas lietas. Iespaidīgi skaitļi, kas papildinās japāņu firmas kasi, jau ilgu laiku bija lielā krīzē savu konkurentu graujošu panākumu dēļ, kas to pārspēja ar Xbox un playstation ražošanu.

“Pokemoni funkcionē, jo tie izskatās tik pazīstami, tie mums atsauc atmiņā laiku, kad mums bija 20 un 30 gadi”, saka žurnālistu pulki, kuri šajās dienās bija gatavi “pārlapot” katru lielāku pilsētu pokemonu medībās. Protams, jāzina, ka arī tā ir komerciāla darbība. Viņi nespēlē ar citiem sava prieka pēc, lai atklātu draudzības nozīmi, lai to nostiprinātu un norūdītu, bet spēlē, paklausot cita pavēlei, kam ir briesmoņa izskats. Viņi spēlē, jo miljoni citu cilvēku dara to pašu, ejot šajā spēlē aizvien tālāk, pilni cerības, ka spēle viņiem ļaus sajust piederību tai realitātei, ko viņi nekad nespēs satvert abām rokām. Tā ir virtuāla, tāpat kā virtuāli ir tie, kas skrien uz savas pilsētas centrālo parku pretī nezināmam simbolam, bez cerības nodibināt attiecības.

Kamēr islāma pasaule uzsprāgst no dusmām un naida, vēršoties pret mums, vesela Pītera Pena paaudze perfekti iemieso to tēlu, kas šobrīd raksturo Rietumu pasauli: sastingusi no bailēm par savu nākotni, tā izlaiž pilsētas ielās veselu jūru bērneļu, kas dzenas pakaļ neeksistējošiem briesmoņiem. Bet tos īstos – gender ideoloģijas briesmoņus, kas izārda bērnību, aborta, islāmisma briesmoņus, kas paralizē no bailēm, vientulības briesmoņus, kas atstāj cilvēku viņa viszemiskāko instinktu varā – tos gan ir labāk turēt tālāk sociālajos tīklos ar “post” palīdzību, pietiek uzspiest pogu “don’t like”, lai padzītu katru rēgu.

 

Avots: Andrea Zambrano, Caccia al Pokemon, l'unico mostro che non esiste, lanuovabq.it

Foto: Maat Madd,flickr.com