Dievmāte, kas atgriež Baznīcas ienaidniekus

Ceturtdiena, 13 Augusts 2015 09:14

1947. gadā Dievmāte parādījās itāliešu adventistam Bruno Kornakiolam (Bruno Cornacchiola), kurš tik ļoti ienīda Katoļu Baznīcu, ka taisījās nogalināt Romas pāvestu.

Jāsaka, ka uz to brīdi Kornakiola bija aktīvs adventistu kopienas biedrs. Pirms tam viņš piedalījās pilsoņu karā Spānijā. Brauciena laikā vīrietis iepazinās ar kādu vāciešu protestantu un nolēma atteikties no savas katoliskās ticības. Tieši tajā laikā pāvests Pijs XI enciklikā "Miserentissimus Redemptor" īpaši aicināja ticīgos veltīt piektdienas lūgšanām un gandarīšanai par saviem un visas pasaules grēkiem. Ir zināms, ka vēl 1940. gadā Bruno sievai Lolandai izdevās pārliecināt vīru ievērot šo garīgo praksi.

Tomēr Bruno tomēr nolēma pievienoties Romas baptistiem. 1943. gadā Bruno kopā ar sievu, bērniem un māsu Helēnu pieņēma kristību baptistu draudzē. Jau drīz Bruno pārgāja uz adventistu draudzi, kas pulcējās tajā pašā zālē. Jaunā konfesijā Kornakiolu iecēla par adventistu jauniešu misijas vadītāju. Draudzes līderi pienācīgi novērtēja vīrieša aktivitāti un degsmi, kaut gan Bruno slikti runāja itāliešu valodā. Kopš tā brīža līdz pat 1945. gadam Kornakiola atklāti cīnījās pret katolicismu. Īpaši aktīvi adventists kritizēja ticības patiesību par Dievmātes Bezvainīgo Ieņemšanu.

12. aprīlī Kornakiola, kurš pēc profesijas bija tramvaja vadītājs, kopā ar trim bērniem devās uz Ostijas pludmali, taču ģimene nokavēja vilcienu. Ģimenes tēvs piedāvāja doties uz atpūtas vietu kājām, izmantojot plaši pazīstamo ceļu gar eikaliptu birzi un Tre Fontane („Trīs avoti”) grotu. Pa ceļam bērni sāka spēlēt bumbu, bet Bruno apsēdās netālu no grotas, lai sagatavotu rītdienas runu. Adventistu aktīvists plānoja uzstāties Sarkanā Krusta laukumā ar mērķi atmaskot Marijas kulta nepamatotību Katoļu Baznīcā. Kādā brīdī bērni pazaudēja bumbu un tētis devās viņiem palīgā, atstājot jaunāko bērnu uz laukuma pie grotas. Kad bērns pārstāja atbildēt uz tēva saucieniem, Bruno steigā devās atpakaļ. Atgriežoties vīrietis ieraudzīja, ka dēls stāv uz ceļiem pie ieejas grotā. Puisis ar apbrīnu ieskatījās grotā un atkārtoja: „Skaistā Kundze, Skaistā Kundze!” Kamačiola bija šokēts, jo arī pārējie divi bērni nokrita uz ceļiem, atkārtojot tos pašus vārdus. Baiļu pārņemts tēvs iesaucās: „Dievs, palīdzi!” Pēc šīs frāzes vīrietis sajuta, it kā kāds pieskartos viņa acīm un noņemtu plīvuru. Tad viņš ieraudzīja spilgtu gaismu, kuras centrā atradās jaunā sieviete ar tumšiem matiem. Zem zaļā mēteļa varēja saskatīt balto kleitu ar rozā lenti. Rokās viņai bija sadegusi grāmata. Sieviete sacīja:

„Esmu Atklāsmes Jaunava. Pārstāj Mani vajāt un atgriezies Katoļu Baznīcā, kas ir Svētā Debesu Valstības avju kūts virs zemes! Dieva apsolījums ir un paliek mūžīgs un nemainīgs. Tevi izglāba deviņas Jēzus Sirds godināšanas piektdienas, kuras tu ievēroji, pirms izvēlējies melu ceļu. Mana miesa nav tikusi pakļauta trūdēšanai. Mans Dēls un eņģeļi atnāca pēc manis atstājot šo pasauli... Es lūdzu, lai jūs daudz lūgtos un katru dienu skaitītu rožukroni par grēcinieku un neticīgo atgriešanos, kā arī kristiešu vienotību. Es izdarīšu lielus brīnumus virs šīs zemes, kas ir pilna ar grēkiem, lai neticīgie atgrieztos.”

Parādīšanās turpinājās stundu, un tās laikā Bruno Kornakiola sadzirdēja arī citus vārdus, kā arī vēstījumu, kas bija adresēts tikai pāvestam. Savukārt bērni redzēja Dievmātes lūpu kustības, taču neko nedzirdēja. Bruno pierakstīja Marijas teikto tajā pašā kladē, kas bija paredzēta viņa runai pret Marijas jaunavību.

Bruno Kornakiolas dzīvē sākās straujas pārmaiņas, kuras drīz pamanīja viņa sieva. Piemēram, izbeidzās ģimenes skandāli, kuru laikā agrāk vīrs uzbruka sievai. Nākamās atklāsmes laikā Dievmāte norādīja Bruno uz kādu priesteri, kura klātbūtnē vīrietis svinīgi nolasīja ticības simbolu un kurš nokristīja ģimenes jaunāko bērnu. Vēlāk pie Dieva atgriezās ne tikai Kornakiolas ģimenes locekļi, bet arī daudzi draugi, kuri pirms tam kā protestanti aktīvi uzstājās pret Katoļu Baznīcu. Ar laiku parādīšanas vietā izveidojās Dievmātes sanktuārijs, kur arī mūsdienās notiek brīnumi, Dievam dziedinot cilvēku fiziskās un garīgās kaites.

Pirms Marijas parādīšanās Tre Fontane grota bija vieta, ko izmantoja dzeršanai un citiem netikumiem. Dievmātes parādīšanās starp ļaunumu un postu atklāj kādu šokējošu patiesību par mūsu Dievu: Viņam ļoti rūp tā cilvēka glābšana, kurš noraida Kunga žēlastību un Dieva bērna aicinājumu. Marija uzrunā mūsu sirdsapziņu, kurā ir ierakstīta mūsu piederība mīlošajam Dievam. Dzīve smagā grēkā stāvoklī nav nekas cits kā šīs balss apklusināšana un atteikšanās no Dieva mīlestības. Pēdējo gadu laikā Marija īpaši daudz aicina cilvēkus uz atgriešanos, kas liecina par dramatisku cilvēces stāvokli.

Kristietis nedrīkst palaist garam to, kas patiesībā var palīdzēt glābt pasauli. Ja Marija aicina mūs katru dienu lūgties rožukroni, tas nenozīmē, ka kāds no mums uzreiz mainīs pasauli. Tomēr mūsu atbildei Marijas aicinājumam ir milzīga nozīme, ko zina tikai Dievs. 

Marija atgādina mums fundamentālas patiesības, kas izriet no Dekaloga, jeb Dieva likuma. Par to skaidri liecina Dievmātes vārdi – „Esmu Atklāsmes Jaunava”, kā arī grāmata Viņai rokās. Marijas parādīšanās Itālijā notika neilgi pēc Otrā pasaules kara, agresīvo ideoloģiju, autoritāšu noraidīšanas, reliģisku sektu un relatīvisma invāzijas laikmetā. Marija atgādina, ka ir tikai viena patiesība – Dieva patiesība.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: Andrzej Trojanowski, Objawienia z Tre Fontane, adonai.pl